Varenā Sicīlija ar šķērdētājas dabu 0
Ķīniešu valodas tulks itālis Marko bieži mēro garu ceļu no Sicīlijas galvaspilsētas Palermo uz Milānu, kur viņš atradis darbu, jo dzimtajā Palermo arvien pieaug bezdarbs un neesot nekādu cerību tur nogruntēties. Marko ir sašutis par dzimtās salas finanšu krīzi, par kuru “jāpateicas” ne jau ārējiem spēkiem no Grieķijas vai citurienes, bet pašiem salas pārvaldītājiem.
Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala ar apmēram pieciem miljoniem iedzīvotāju, kurai ir savi reģionālie 19 ministri. Marko saķer galvu, stāstot man, ka ministru alga ir 20 tūkstoši eiro mēnesī. Tāpēc neesot ko brīnīties, ka salu pārņēmusi finanšu krīze. Arī citās valsts pārvaldes iestādēs maksājot prātam neaptveramas naudas summas, bet, piemēram, skolotāji un ārsti grimstot arvien lielākā trūkumā. Tāpēc daudzi mediķi emigrējot uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Vēlāk, kad iegriezos Palazzo dei Normanni, kas bijusi varas koncentrēšanās vieta kopš bizantiešu laikiem un kur tagad ir Sicīlijas reģiona valdības ēka, patiešām valdības zālē saskaitīju 19 mikrofonus. Līdzās ministru darba zālēm atrodas greznie karaliskie apartamenti ar krāšņo 12. gadsimta Palatīna kapelu, kas inkrustēta ar zeltu un dārgakmeņiem. Droši vien ne vienam vien ministram rastos liela psiholoģiska trauma, ja, diendienā strādājot līdzās karaliskām bagātībām, viņu ienākumi saruktu pieckārt un vairāk! Sašutuma vētru droši vien sajustu pat Eiropas augstākais vulkāns Etna, kas atrodas salas vidienē un patlaban ir aktīvākais pasaulē.
Apskatot Palermo krāšņās baroka un jūgendstila ēkas, pārņem sajūta, ka esmu atbraukusi uz vienu bagātu un skaistu zemi. Tiesa, ik pa laikam acīs krīt arī neremontētas, nolaistas senas mājas, kurās, iespējams, kādreiz mituši Homēra un Vergīlija aprakstītie ciklopi, bet tās paliek izcilo vēstures un arhitektūras pieminekļu fona paēnā. Taču, kad aprunājas ar pašiem sicīliešiem par dzīvi viņu skaistajā pilsētā, tad, izrādās, skaistums ir tikai tūristu acīs.
Vietējie ļaudis, kas strādā apkalpojošajā sfērā, sūrojas par strauju ārvalstu tūristu kritumu. Arī es tikpat kā nemanīju ārzemniekus, ja nu kādu angliski vai krieviski runājošo. Tūristu vidū ir galvenokārt paši itālieši, kas nav sajūsmā par diezgan dārgo Palermo dzīvi. Pilsētas mērs ziņu aģentūrās ir izteicies, ka salas politiskā vide esot korumpēta un politiķi par daudz šķērdējot naudu. Bet Itālijas premjerministrs Mario Monti paudis nopietnu satraukumu par Sicīlijas iespējamo bankrotu un lūdzis reģiona prezidentu Rafaelu Lombardo atkāpties no amata. Lai saņemtu finansiālu palīdzību no Romas, Sicīlijas varas iestādēm ir jāizstrādā plāns reģiona varasiestāžu izmaksu samazināšanai.
Mario man pastāstīja, ka Sicīlieši esot sašutuši, ka politiķi grasās paaugstināt pensionēšanās vecumu no tagadējiem 57 – 62 gadiem līdz 65 – 67 gadiem. Kad viesojos Palermo, laikraksts “La Stampa” vēstīja, ka salā ir dārgākais benzīns Eiropā – viens litrs par diviem eiro. Taču ielas bija pilnas ar automašīnām un motorolleriem.
Mūku, mūķeņu un studentu pilsēta
Salā ierados pašā vasaras karstumā – augustā. Karstums man nesagādā raizes, tāpēc Sicīlijas vairāk nekā trīsdesmit grādos biju pietiekami mundra, lai apskatītu vismaz daļu no salas krāšņuma.
No Palermo ar autobusu vai vilcienu stundas laikā var aizbraukt uz Trapani, kur tūristus sagaida 16. un 17. gadsimta barokālā arhitektūra, kafejnīcas un restorāni, viens par otru labāki, bet dārgi. Ja cenas ir zemākas, tad ap deviņiem desmitiem vakarā šajās kafejnīcās jau visas vietas ir aizņemtas. Trapani gan ir lētākas viesnīcas nekā Palermo un arī gaiss svaigāks. Palermo man neieteica peldēties, jo peldvietas ir piemētātas ar atkritumiem, savukārt Trapani var izvēlēties – laisties peldus pašā centrā vai arī doties nedaudz tālāk – uz labiekārtotu pludmali. Es izvēlējos pirmo, bet, tiklīdz uzpūta spēcīgāks vējš, tā visa piekraste bija pilna ar medūzām – šiem recekļainajiem radījumiem, kas cilvēka miesu apdedzina vienā mirklī. Tiklīdz tie parādās, centra peldvieta ir tukša.
No Trapani ar kuģīšiem var ērti nokļūt uz citām Sicīlijas salām un pat astoņu deviņu stundu laikā aizbraukt līdz Tunisijai. Izvēlējos nelielās Favinjāna un Levanco salas. Uz kuģa gan jābūt laikus, nevis pēdējā minūtē, jo man bija tāda sajūta, ka biļešu tirgotāji neskaita, cik sēdvietu tur ir. Kuģis bija pilns ar itāļiem, kuri sēdēja visur, kur vien var. Ja būtu ļāvusi, droši vien iesēstos arī man klēpī. Kuģis pie salām piestāj apmēram uz pusotru stundu, un tas ir pietiekami ilgi dabas jaukumu baudīšanai.
Aizbraucu arī uz jauko viduslaiku pilsētiņu Eriči (attēlā), kas majestātiski noraugās no klints augšas uz Trapani. Turp var nokļūt ar autobusu, kas aizved līdz kalnu pacēlājam. Ko tik stāsta par šo brīnišķīgo vietu! Sicīlieši tic, ka pilsētu kalna virsotnē pirms vairāk nekā 3000 gadiem esot dibinājis Eriče, Veneras un Neptūna dēls. Pilsētiņa ir senās un viduslaiku arhitektūras sajaukums un mūsdienās pazīstama kā mūku, mūķeņu un studentu pilsēta. Nevajag ilgu laiku, lai to apskatītu, jo visi svarīgākie objekti ir vienuviet – gan Veneras pils, gan Sv. Domeniko laukums un tāda paša nosaukuma baznīca, kur atrodas starptautiskais zinātnes un kultūras centrs, Sv. Kataldo un Sv. Ursula baznīcas, arī “Antonio Cordici” muzejs, kur var iepazīties ar senās un modernās mākslas darbiem. Neskaitāmajos mazajos veikaliņos tūristi iegādājas mūķeņu radītos īpašos konditorejas izstrādājumus – Mustaccioli un Genovese alla crema.
Dieva sveiciens grēciniekiem
Netālu no Palermo izvietojusies viena no skaistākajām Eiropas pilsētām – Čefalu, kur ērti var nokļūt, braucot no Sicīlijas galvaspilsētas ar vilcienu. Itāļi turp dodas sava atvaļinājuma laikā, lai atpūstos, peldētos un sauļotos, jo šajā klintīs būvētajā pilsētiņā ir izcilas pludmales, viesnīcas un restorāni.
Nekur, izņemot Palermo, viesnīcas iepriekš nebiju pieteikusi, un nekur nebija problēmu tās atrast. Čefalu nolēmu apmesties sieviešu klosterī, kur tiek izdotas istabas arī tūristiem. Klosteris atrodas bezgala skaistā vietā pašā jūras krastā, tajā strādā iejūtīgas klostera māsas, kas runā tikai itāliski, taču tik skaidri, ka viņas var saprast arī tad, ja viņu valodā zini tikai dažas pieklājības frāzes.
Turpat netālu no klostera atrodas Čefalu 12. gadsimtā būvētā normaņu katedrāle, kas ir viena no Sicīlijas skaistākajām katedrālēm un kādreiz bija iecerēta kā salas galvenais reliģiskais centrs.
Pēc katedrāles apmeklējuma nopērku porcelāna šķīvīti ar Kristus Visuvaldītāja attēlu par atmiņu no šīs unikālās vēsturiskās vietas, kur Kristus Visuvaldītājs apskatāms kā skaista mozaīka.
Vakarā, kad pilsētā iedegas gaismas, ir sirreāla sajūta, it kā atrastos pie paradīzes vārtiem, īpaši, ja izvēlies kafejnīcu ar skatu uz jūru un kalniem, kur starp lieliem tumšiem plankumiem izgaismojas romantiskas gaismas strēles, kas atstarojas jūrā kā Dieva sveiciens grēciniekiem.
Kā nokļūt
No Rīgas nav tiešo avioreisu uz Palermo. Vislabāk lidot ar “Air Baltic” līdz Venēcijai un pēc tam uz Palermo. Atpakaļ var lidot līdz Romai un no turienes uz Rīgu. Biļetes cena – 278 lati.
Var arī izmantot “Ryanair”, bet, ja saskaita visus izdevumus kopā, iznāk gandrīz tas pats, kas ar “Air Baltic”, jo “Ryanair” lido līdz Milānai, jāpārnakšņo viesnīcā, lai uz Palermo dotos nākamajā dienā.
Ko nobaudīt
Sicīlijā jānobauda saldējums gelato, deserts cannoli, rīsu bumbiņas arancine, kaponata jeb dārzeņu sautējums, kur svarīgākā sastāvdaļa ir baklažāni, sezonas augļi un dārzeņi, un, protams, vīns. Kad restorānā lūdzu lazanju, jo tā bija iekļauta ēdienkartē, bārmenis man skaidroja, ka tas neesot sicīliešu ēdiens, un aicināja izvēlēties jūras produktus vai citu nacionālo maltīti.
Vakariņas restorānā vienai personai var izmaksāt vairāk nekā 20 eiro. Visos restorānos tiek iekasēta maksa par apkalpošanu. Tā norādīta ēdienkartē un ir līdz pat 4 eiro par vienu personu.
Kaut gan Sicīlija ir arī vīnogu audzētāju un vīndaru sala, tomēr restorānos vīns nav lēts – pudele maksā 14, 15 un vairāk eiro.
