Egils Līcītis: Sviesta cenas norāvušās no ķēdes 6
Skābkrējuma vai saldkrējuma, bet sviests nešaubīgi ir pie latviešu nacionālā kulinārā mantojuma piederīgs produkts. Ja par kāda laimes luteklīša panākumiem saka “dzīvē iet kā pa sviestu”, tas norāda, ka sviestiņš ir iegūtas pārticības un iemantotas turības simbols. Āre, sviests ir nepieciešamā saistviela starp maizes riku un salamī desas šķēli. Savukārt, kam Fortūna nav uzsmaidījusi un sirdi grūtu dara apstāklis, ka pieceirītis kabatā ir rets viesis, tas saņem raksturojumu “nākas krimst sausu garozu”.
Sviesta ietinamais papīrs tika atrasts akmens laikmeta Burtnieku zvejnieka apbedījumā, un Latvijā piedzīvoti arī tādi vēsturiski periodi, kad budžus, kas nenodeva sviestu valstij un slēpa kubuliņus, arestēja un nošāva. Jau no “Mērnieku laikiem” vērtīgais uzturprodukts atzīts kā ejoša barterprece un kukulis, ko iešķiņķot atbildīgām amatpersonām vai okupācijas režīmu līdzstrādniekiem Ostlandē vai LPSR blata sistēmā, pretī saņemot, piemēram, ausveisu vai cita veida atlīdzību. Kā pirmās nepieciešamības prece sviests krīzes brīžos ir starp galvenajiem normēšanai pakļautajiem produktiem.
Akurāt patlaban šādā krīzē esam iekūlušies, jo sviesta cenas norāvušās no ķēdes, iecienītā pārtikas ēdamviela maksā zelta vērtē. Cilvēki nākot no lielveikaliem, apkrāvušies ar centneru sviestu, jo izraisījusies masu psihoze vai liela ažiotāža, ka sviests pavisam var palikt par daudziem nenopērkamu našķi un delikatesi premium produktu segmentā. Eksportsviesta valstī Latvijā, kur taču agrāk visu Angliju metru pa metram varējām nosmērēt ar labāko marku no latvju pienotavām, tā ir kolektīva trauma. Par sviesta svaru un nozīmi liecina tas, ka neviens pamatiedzīvotājs nebilst ne pušplēsta vārdiņa, ja lucīši, iemīļota jūras velte, sakāpj cenā līdz 23 eiro par kilo vai ka degvīnītis paliek dārgāks. Turpretī par dzeltenās pastas astronomisku sadārdzināšanos dubultā ir pamatīgs tracis un pat tā kā dusmas.
Mūsdienās ir ievērojama gados jaunāka auditorija, kuri, būdami izglītoti rīdzinieki, tomēr domā, ka pienu dod zirdziņš vai to saražo kombinātos uz vietas no ūdens un piemaisījumiem, vai ka sviestu izrok atradnēs kā kūdru. Otrā grupā ir svara vērotāji, lieko kaloriju skaitītāji, kam ēdienkartē goda vietā ir godži sēklas, čia ogas, bet jebkurš taukāks produkts – neēdams. Šiem ļautiņiem štrunts, ka sviesta cena pārsālīta – vasarā ar pāri spaņņa malai plūstošu pienu no ziedošām pļavām govju ganībās! Bet sviestmīļiem pensionāriem cena kļuvusi izģērbjoša – laikam veikalnieki domā, ka ar iespaidīgiem naudas pielikumiem vecļaudis pamazām kļuvuši par kapitālistiem un drīkst iepirkties no augstiem plauktiem vai melnajā tirgū.
Komercijā ar augstu uzkūlušos cenu kāds nopelna. Pārtikas tirdzniecības ķēdē ražotājs, piena fermeris arvien kā pelnītājs ir rindā beidzamais. Piena iepirkuma cenas kopš gada sākuma nav paceltas. Tātad patiesā labuma guvēji no virspeļņas ir citi – sviesta ražotāji un pārdevēji. Noalgoti eksperti jau devuši aizbildinājumus rijīgām cenām. Miljoni planētas apdzīvotāju vienlaidus nākuši ar atskārsmi, ka palmu eļļa ir draņķīga, un atgriezušies pie veselībai nekaitīgā sviesta lietošanas. Aug pieprasījums, aug eksports, aug cenas. Cits populārs paskaidrojums vēsta, ka globālās izmaiņas tirgū saistītas ar to, ka Jaunzēlandē lopkopji maina ganāmpulkus un ka bankas (!) spekulē ar sviesta krājumiem. Kas būs, kad eiropieši atklās, cik ļoti latviešu tautas smadzeņu darbībai, pelēko šūniņu nostiprināšanai līdzē biezpiens! Tad to arī kupči grābs liekšķerēm un puseiropā pārdos supermārketos par bargu naudu un mums pašpatēriņam neatliks ne piciņas!
Es pērku solīda uzņēmēja Šnepsta kunga “Latgales piena” kioskā. Feina manta iesaiņota 200 g standartpakā bez blēžošanās ar mazāku svaru, viegli ziežama, saldena un garšīga – “Krāslavas sviests” par pusotru eiro. Vēl nesen “krāslavietis” nemaksāja pat eiro, vien tagad uzcenots zem nesaprātīgo ceha biedru cenu spiediena. Tātad tautieši var saražot sviestu, nezaudējot mēra sajūtu, kurpretim ārzemju kapitālam piederošās veikalu ķēdes, piena kombināti ir bez bremzēm un ar varenu apetīti nopelnīt. Nu ko latviešiem ēst? Olās ir insekticīds, sakņu dārzos neraža, zivis luksusprece. Jānes no bēniņiem centrifūgas, jāmēģina izgatavot pirmās nepieciešamības produktu kā mājražojumu, palētinot izdevumus par iegādi veikalā, mazinot bodnieku, sviesta kūlēju ēdelību. Un kas par stāvu debesīs kāpjošām sviesta cenām politiski atbildīgs? Nu tak valdība un Zemnieku savienība!
