Joprojām jūtu kreiso kāju 0
Pēc traģiskā negadījuma Ainaram nebūtu tik ilgi jāārstējas, taču sākās izgulējumi. Parasti tas notiek vietās, kur kauls ir tuvāk ādas virsmai, piemēram, krustos, gūžās vai ceļos. Tā kā ir nepārtraukts spiediens uz sīkajiem asinsvadiem, kas apgādā ādu ar barības vielām un skābekli, rodas bojājums ādā, pēc tam arī zemādas audos, tie pamazām atmirst. Vēlāk tiek bojāti muskuļi un pat kauls.
“Es nezināju, ka izgulējums var rasties pat divu stundu laikā. Pietiek, ja to vietu noguļ, pēc tam mazliet nobrāžas āda… To nejūt, it īpaši, ja jušana nav pilnvērtīga, kā bija man. Tagad zinu – ik pa laikam jākustas, jāapskata, vai sēžot nav nospiests dibens.”
Diemžēl mediķi neizdarīja visu nepieciešamo ne Liepājas slimnīcā, ne vēlāk dažos rehabilitācijas centros, kur puisis ārstējās. Brūču klīnikā veica piecas operācijas, lai ligu apārstētu, tomēr izgulējumi atkārtojās. Sākumā tie bija nelieli, vēlāk gāja plašumā, izpletās kā divas dūres. Brūcē milzīgā ātrumā vairojās baktērijas, infekcija ieperinājās kreisās kājas kaulā. Brūču klīnikas ārsti secināja – diemžēl kreiso kāju vairs nevarēs glābt. No tās paņēma audus, lai aizlāpītu izgulējumu bedres.
Rita atceras: “Kad pateica, ka kāja jāņem nost, lai dēls vispār dzīvotu, es izmisumā raudāju. Viņš pats bija rāms, vēl mani mierināja, uzmundrināja ar kādu joku. Dakteris Kaspars Snipe, kurš kopā ar Lauri Repšu operēja, teica: ja uz operāciju iet ar gaišu prātu, tā ir puse no uzvaras. Diemžēl bija arī mirkļi, kad Ainars stāvēja uz dzīvības un nāves sliekšņa. Tad viņš mēdza redzēt īsto mammu. Stāstīja, ka viņa pēkšņi ienākusi palātā, tad izzudusi. Nezinu, vai viņa joprojām dēlu sargāja, vai gribēja ko teikt… Vienu gan zinu – ja mamma līdzās, tas ir labi.”
Ainars pieskaras labās kājas gurnam, kur bija vislielākie izgulējumi. Joprojām esot jocīga sajūta – it kā skāris kreisās, vairs neesošās kājas augšstilbu. To dēvē par fantoma jeb maldu sajūtām, kas saglabājas pēc amputācijas.
Esmu atsācis trenēties
Kad ielās nokūst sniegs, Ainars atsāk trenēties. “Uzstādu telefonā distances mērītāju, nobraucu kādus sešus kilometrus. Padzeros ūdeni un braucu atpakaļ. Dodos uz svaru zāli pakačāt lāpstiņas, trenēju rokas.”
Nav nieks nobraukt tādus attālumus, pērn kādā posmā viņš pieveicis pat 10,7 kilometrus. Reiz iedevis fizioterapeitei pamēģināt, kā ir sacensties ratiņkrēslā. Viņa bijusi pārsteigta, cik grūti ir braukt ilgi un intensīvi. Jau trīs gadus puisis piedalās pusmaratona skrējienos kopā ar citiem ratiņniekiem. Iepazinis daudzus un apbrīno viņus. Pie sienas redzamas medaļas par pieveiktajām distancēm. Drīz sāksies Skrien Latvija jaunā sezona – 6. aprīlī startēs Rēzeknes pusmaratons. Ainars cer pievarēt visus septiņus posmus. “Mēs startējam kopā ar visiem. Braucam, lai parādītu, ka arī mēs, ratiņnieki, kaut ko varam. Iedvesmojam citus kļūt aktīvākiem. Pietiek sēdēt mājās! Finišā stāv līdzjutēju pūlis, ikvienu no mums sagaida ar saucienu: tas tak ir malacis!
Slimnīcās un rehabilitācijas centros satiku daudzus, kuri bija nomākti un drūmi. Centos viņu uzmundrināt, kaut gan pašam klājās daudz sliktāk. Cilvēki bieži vaicā – tev ir tik daudz problēmu, kā vari saglabāt dzīvesprieku? Viņi nesaprot, ka mana tagadējā dzīve ir daudz labāka nekā pirms tam. Es mostos priecīgs. Man ir uz ko paļauties, ir ko darīt. Esmu laimīgs, jo ir ģimene, mājas. Man sācies interesants darbs. Spēju saprast citu cilvēku vajadzības.
Ja vari pamirkšķināt ar acīm un padomāt, viss ir kārtībā. Un, ja vēl spēj kaut ko paveikt ar rokām, nav iemesla bēdāties.”
