Palīdzu labai idejai 0
Pirms traumas puisis bija sācis skoloties par apdares darbu speciālistu, celtnieka profesija šķita gana iekārojama. Tagad apvāršņi veras daudz plašāki. Ainars kodolīgi raksturo: “Gribu palīdzēt cilvēkiem, kam ir līdzīgas problēmas. Tiem, kurus tagad labi saprotu.”
Šogad viņš sāka strādāt Liepājas Neredzīgo biedrībā. Tika izveidota subsidētā darbavieta ēkas pirmajā stāvā, lai var iebraukt ar ratiņkrēslu. Mājās gan Ainars dzīvo otrajā stāvā, tāpēc ik dienu nāk palīgā draugs, nones lejā pa stāvajām trepēm.
Pērnruden Ainars vēlējās reģistrēties bezdarbniekos, apmeklēt kādus kursus. Krustmāte Zane palīdzēja tikt uz konsultāciju nodarbinātības dienestā. Izrādījās, ka viņam ir organizatora dotības, prasme komunicēt. Šo māku sācis slīpēt arī vadības zinību kursos, ko rīko starptautiska kristīgā misija, reizi nedēļā dodas uz Rīgu.
Jau pirms vairākiem gadiem Ainars iepazinās ar Neredzīgo biedrības vadītāju Māri Ceiruli. Enerģiskais vīrs ienāca palātā, lai palīdzētu ar Dieva vārdu. Saruna gan īsti nevedās, jo tolaik šī tēma Ainaram bija sveša. Taču ceļi atkal krustojās. Gatavojoties startam Liepājas pusmaratonā, Ainars teicis, ka skriešanā varētu piedalīties arī neredzīgi cilvēki. Tā tapa akcija Skrējiens tumsā, cilvēki ar redzes invaliditāti startēja kopā ar asistentu.
Puisis ir priecīgs, ka tagad var palīdzēt neredzīgo biedrības projektam. Tā ir iecere Ziemupē atklāt sociālās rehabilitācijas centru Dvēseles veldzes dārzs. Māris Ceirulis daudzās sarunās ar neredzīgiem cilvēkiem saklausījis ilgas pēc lauku miera, kur apkārt smaržotu puķes, varētu strādāt lauku darbus. Daudzviet pasaulē jau īsteno šādu ideju, to dēvē par sajūtu dārzu. Kuplo smaržīgi augi, čalo strūklakas, dzied putni, un neredzīgam cilvēkam ir iespēja to visu netraucēti un nesteidzīgi sajust, arī kopt šo skaistumu. Māris nolēmis, ka šāda vieta jāveido arī Kurzemē.
Ziemupē jau ir paveikts daudz, atjaunota un remontēta ēka, stādīts dārzs. Strādājuši gan paši neredzīgie, gan daudzi brīvprātīgie. Taču nepieciešama nauda, lai iesākto turpinātu. Tieši tas ir Ainara pirmais uzdevums – aicināt atbalstīt projektu, uzrunājot gan uzņēmējus, gan ikvienu labas gribas cilvēku. Viņš domā, ka varētu sarīkot arī labdarības akciju, piemēram, Liepājas pusmaratona ietvaros. Ir atvērts ziedojumu tālrunis 90006882, lai atbalstītu šo projektu.
Krustmāte un draugs
Kad mūsu saruna tuvojas beigām, aicinām mammu un tēti nākt fotografēties. Ainars smejas, ka vecākiem nav laika, jo jāskatās UgunsGrēks. Īpaši tad, ja rāda Helēnu, ko seriālā spēlē Zane Daudziņa. Viņš pats arī labprāt palūkojas, kādu joku krustmāte atkal izstrādājusi.
Viņi iepazinās Latvijas lepnuma ceremonijā. Zane pieteica nomināciju Draugs, kurā sveica Lindu Demiteri par nesavtīgo palīdzību Ainaram.
“Jutu, ka nevaru puisi tā pamest. Gāju ciemos uz slimnīcu,” – tā Zane. “Šī iepazīšanās bija skaista un vērtīga dzīves skola, tomēr ne uzreiz to apzinājos. Ilgi mocījos pašpārmetumos – kāda jēga šādai vizītei, neko taču nevaru līdzēt. Tad kādā bezmiega naktī uzplaiksnīja frāze, noskanēja galvā: tas arī ir Jēzus… Piepeši sapratu – nodošu Viņu, ja neiešu pie Ainara. Izlēmu, ka gan jau dzīve parādīs, kā varu palīdzēt. Tā arī notika.”
Reiz viņa puisim teikusi: ja gribēsi kristīties, varu būt krustmāte. Viņš atbildējis, ka īsti nezina, vai tic Dievam. Piebildis ar sev raksturīgu humoru: taču, ja Dievs ir, man negribētos ar viņu bojāt attiecības.
Pēc mēneša viņš zvanījis Zanei – esmu izlēmis, gribu kristīties. Puisim jau bija smagi izgulējumi, veselība strauji pasliktinājās. Zane kopā ar mācītāju Kristu Kalniņu devās uz Liepāju.
“Palātā bija visa viņa ģimene – mamma Rita, tētis, māsas, arī kāds Ainara draugs. Mans vīrs (aktieris Vilis Daudziņš – G.T.), kurš pēc profesijas ir rotkalis, bet jau sen ar to nenodarbojas, pēc mana lūguma izgatavoja sudraba krustiņu. Šīs kristības bija īpašas, visā mūžā neesmu piedzīvojusi sirsnīgāku mirkli. Pēc tam Ainars atsūtīja vēstulīti, pat nevarēju iedomāties, ka viņš māk tik skaisti uzrakstīt.
Ainarā ir neizsmeļams dzīvesprieks. Klausoties mundrajā balsī, pat prātā nevarēja ienākt, ka puisim bija vairāki dūres lieluma izgulējumi, pats nejēdzīgi izkāmējis. Atceros, kā piezvanīju pāris stundu pēc kājas amputācijas. Baigi gribas ēst – viņš sacīja moži, tādā platā liepājnieku izrunā.
Operācijas kļuva iespējamas, pateicoties daudzajiem ziedotājiem. Es jau biju vien karoga vicinātāja, sak, help, palīdziet! Milzīgs paldies TV3 kanālam un, protams, Helēnai Felzenbaherei. Pāris dienās pēc tam, kad televīzija sāka rādīt reklāmu, nauda pa graudiņam vien strauji savācās, varējām Ainaru pieteikt operācijai. Kad viesojos kādā pansionātā, kundzītes nereti saka – es arī toreiz ziedoju, zvanīju. Tā darīja daudzi, kuri dzīvo ļoti pieticīgi.”
Ainars ir patiesi aizkustināts: “Latvijā visi kļūst kā vienota ģimene, ja lūdz ziedot veselībai. Man grūti spriest, kā būtu, ja paliktu viens šādā situācijā.” Sākumā viņam šķitis – ārsti visu izdarīs. Pamazām nonācis pie secinājuma, ka būs tik, cik izdarīs pats. Zane centusies puisi iedvesmot ar Ineses Ziņģītes piemēru, kura pratusi izcelt sevi no paralīzes.
