Paņem mani pie sevis 0
Ainars ar Lindu bija pazīstams kopš Liepājas sociālā dienesta bērnunama laikiem, kur Lindas mamma Rita joprojām strādā par naktsaukli. Kamēr gandrīz pilnībā paralizētais puisis gulēja Liepājas slimnīcā, Linda sāka viņam palīdzēt.
Kad zēnam bija pieci gadi, nomira māmiņa. Ģimenē viņi bija seši – divas māsas un četri brāļi, visi nonāca bērnunamā, jo tēvs un citi radinieki nespēja pienācīgi parūpēties.
“Bijām riktīga blice, visi tumši, vienādi. Cits citu atbalstījām. Mana bērnība pagāja bērnunamā, nodzīvoju tur līdz 18 gadiem,” īsi piebilst Ainars.
Viņš nav gatavs gremdēties smeldzē par pārdzīvoto. Pieklājīgi aizbildinās, ka pagātni nav vērts cilāt. Droši vien tāpēc, ka tajā par daudz sūruma. Mazotnē nonācis arī audžuģimenē, taču tikai uz laiku, jo drīz vien nogādāts atpakaļ bērnunamā.
Rita, kuru viņš tagad sauc par mammu, Ainaru iepazina pusaudža gados. Puika vadījis bērnunama pasākumus, viņam bijis tīkams balss tembrs, arī dziedājis labi. Reiz vietējā koncertā pat uzstājies kopā ar Mārtiņu Freimani. Tolaik gan šāda karjera zēnam nav šķitusi iekārojama, daudz vairāk interesējis sports.
Ritas atmiņās Ainars vienmēr ir sporta tērpā ar futbola bumbu padusē. Un vēl viņam paticis gaišs apģērbs – uzcirsties baltās biksēs vai svīterī.
“Ainars bieži apciemoja manu grupiņu, palīdzēja. Sadraudzējāmies. Reiz pamanīju, ka stāv pie durvīm un gaida mani. Piepeši viņš teica: vai paņemsi mani mājās, ģimenē, pie sevis? Bet kā – vai tad varēšu? Man jau ir četras meitas, dzīvojam mazās istabiņās… Viņš braši atbildēja: uzkāršu istabai pa vidu aizkaru, tā arī dzīvosim.
Atzīšos, toreiz man nepietika dūšas. Domāju, kā iztiksim, visi taču jābaro, jāskolo… Pagāja gadi, un Ainars tomēr nonāca mūsu mājās. Zanīte (Daudziņa) tā arī teica: viņš tev bija liktenī ielikts.
Tas notika tad, kad Ainars jau bija savā dzīvē, prom no bērnunama. Ienāca apsargs un sacīja – puisis esot paralizēts, guļot slimnīcā. Uzreiz zvanīju Lindai, lai sameklē, uzzina, – viņa tolaik kā brīvprātīgā strādāja ķirurģiskajā nodaļā.
Sākām Ainaram palīdzēt. Kad dakteri gribēja viņu ievietot pansionātā, Linda aizsvilās – nekādā gadījumā! Nedrīkst tā apraut puisim dzīvi! Viņa sāka cīnīties. Tas, ka Ainars dzīvos mūsu mājā, netika īpaši izlemts. Tā vienkārši notika. Mēs taču nevarējām viņu atstāt vienu.”
Ainars klausās un lēnām piebilst: “Jābūt ļoti lielam spēkam, lai paņemtu tādu kā mani.”
Rita turpina: “Pie mums bieži skan teikums – nekur nav tik labi kā mājās… Ainars mani sauc par mammu, es viņu par dēlu. Smejos, ka esmu piedzemdējusi divus bērnus vienā dienā, jo puisis dzimis 2. novembrī tāpat kā mana Daiga. Agrāk daudzi teica, ka mums vajag dēlu. Nu re, Dievs atsūtīja.”
Sākumā Rita jutusi – viņš dažbrīd bažījas, vai tikai nepaliks bez mājām, vai kārtējo reizi netiks pievilts, nodots. Reiz klusi sacījis: ja kādreiz es vairs nedrīkstēšu pie jums dzīvot, izliec mani ar visiem ratiņiem ielas malā. Tālāk es pats – atliks vien izripot uz brauktuves…
