Anda Līce: Aizvien biežāk cilvēki nespējot klausīties amatpersonu uzrunas 26
Aizvien biežāk cilvēki pēc svētkiem saka, ka nespējot klausīties svinīgajos sarīkojumos teiktās amatpersonu uzrunas. Tās tiešām ir vienādas pēc formas un satura un izklausās kā obligātas nodevas amatam vai vēl padomju laikos tik izplatītajai tradīcijai – vēlamo pasludināt par esošo. Atmodas dienu atslēgas vārdi mūsu pašu sarūsinātās slēdzenes vaļā neslēdz – aizvadītajos gados esam tik daudz melojuši gan paši sev, gan cits citam, ka vārdu plāksteri vairs nelīp klāt.
Latvijas Republikas valstiskā statusa atjaunošanas 25. gadadienai veltītajā uzrunā pie Brīvības pieminekļa Valsts prezidents teica: “Mēs esam stipri un saliedēti.” Bet kā ir īstenībā? Savā dziļākajā būtībā mēs joprojām esam stipri, tikai nesamērīgi daudz spēka ir aizplūdis pasaulē, izniekots donkihotiskā cīņā ar birokrātijas vējdzirnavām un savstarpējos ķīviņos. Sabiedrība ir sadrupināta un sadalījusies kārtās. Jā, blēži saliedējas ar blēžiem, atstumtie ar atstumtajiem, bet vai tad tas bija atmodas aicinājums?
Varas (tāpat kā cilvēka) daba gadu tūkstošiem ir nemainīga. Vara ir kā tāds automātiskais pacēlājs – tā cilvēku izceļ no viņa ierastās īstenības un dzīves konteksta un ieceļ citā īstenībā, kur ar saviem noteikumiem priekšā jau ir kādi citi. Cilvēks reti kad iekšēji ir gatavs saņemt plašas pilnvaras un lielu atbildību. Tas prasa nepārtrauktu darbu ar sevi, uz ko mēs parasti neesam čakli, iekams kādā īpašā veidā to darīt nepiespiež dzīve. Tie, kuriem sevis godīga izvērtēšana ir pilnīgi sveša, jebkuru kritiku uzskata tikai un vienīgi par politisko pasūtījumu.
Redzot, kas šodien notiek pasaulē un kāda amnēzija ir skārusi daudzus no brīvības nogurušos Latvijas ļaudis, vajag no jauna tulkot jēdzienus “brīvība”, “neatkarība”, “demokrātija”. Kad mums no brīvības nebija ne vēsts, mēs kaismīgi ilgojāmies pēc aizliegtā un saucām to vārdā bieži vien tikai čukstus. Klausoties, kā deviņdesmito gadu modināšanas dziesmas šodien dzied tie, kas to darīja tolaik, kļūst skumji – kaut gan viss ir atstrādāts līdz pēdējai kustībai, tās vibrācijas, kuras nāk no sirds, vairs nejūt. Starp citu, no kā īsti mums brīvību vajadzētu pieprasīt tagad, taču ne no režīma, kas sabruka pirms 25 gadiem? No kā šodien ciešam visvairāk? Daudzi, iespējams, errosies, dzirdot – no sava superegoisma. Un ja nu tomēr no tā?
