“Dzīvības vainags” ir veltījums maniem bērniņiem, kas nomira pēc piedzimšanas – nepaauklēti, nesamīļoti… Saruna ar romāna autori 15
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Decembrī pie lasītājiem nonāks 2021. gada pēdējais darbs “Vakara romāna” sērijā. Noslēgt gadu gods ticis lasītājiem labi pazīstamajai rakstniecei Maijai Kreklei ar romānu “Dzīvības vainags”.
“Dzīvības vainags” ir noslēgums triloģijai, kuras sižets vijas ap Mežmaļu dzimtas pārstāvju dzīvesstāstiem no Otrā pasaules kara laika līdz pat 20. gadsimta 90. gadiem – tieši tik skarbs, cik skarbs šis laiks bijis visai latviešu tautai, turklāt tajā ievijas arī individuālas traģēdijas.
Tomēr romānu triloģijas noskaņa, neraugoties uz sāpīgo dzīves pieredzi, kas piemeklē dzimtas pārstāvjus, ir dzīvi un dzīvību apliecinoša.
Kas bija Mežmaļu triloģijas impulsi? Izstāstīts tik dzīvi, ka pamatā jābūt vismaz kādai reālai pieredzei.
M. Krekle: Es neprotu izdomāt sižetus no zila gaisa. Varu apaudzēt ar detaļām, bet pilnībā izdomāt ne. Tā ka mana daiļrade balstās dziļā reālismā. Turklāt dzīve ir tik aizrautīgi interesanta, ka nav nekādas vajadzības izdomāt pavisam nebijušus gadījumus.
Ja runā par triloģiju, tās pamatā ir traģiski gadījumi manas dzimtas vēsturē. “Dzīvības spītīgajos asnos” darbojas mans mazais brālēns, kuru 1951. gada 1. maija svētkos noslīcināja palaidnīgi pusaudži.
Es viņu neesmu satikusi, bet manā bērnībā par šo gudro, attīstīto un tik traģiski bojā aizgājušo zēnu ar dziļām skumjām stāstīja vecāki.
Slepenībā ilgi mēdzu pētīt foto, kur bija redzams mazais apaļvaidzis puisēns baltā zārciņā. Tik dzīvs viņš tur izskatījās, kā aizmidzis…
“Klusums izmisīgs” veltīts māsīcai, kura nomira astoņpadsmit gadu vecumā no toreiz nezināmas slimības. Un, visbeidzot, “Dzīvības vainags” ir veltījums maniem bērniņiem, kas nomira drīz pēc piedzimšanas – nepaauklēti, nesamīļoti… Tā ir traģiskākā no manām triloģijām. Un tā arī bija iecerēta kā piemiņa nenodzīvotajām dzīvēm.
Vai arī kāds cits romānos pamanījis savas dzimtas likteņus, nācis un jautājis, kāpēc uzrakstījāt par mums?
Nē, gluži tā gan nenāk un nesaka, bet tieši pēc Mežmaļu triloģijas pirmās grāmatas iznākšanas atradās sieviete, kas teicās esam Antonijas līdziniece. Tāpat kā Antonija, arī viņa dzimusi Sibīrijā. Es viņu savedu kopā ar savu mammu un mammas māsu, kuras arī ir Sibīrijas meitenes, un viņa bija tik laimīga, ka ir vēl citas tādas pašas.
Viņai bijis ļoti grūti pēc atgriešanās Latvijā no Sibīrijas, sarežģīti atrast savu vietu, tādēļ jutās ļoti laimīga, kad atklāja, ka ir arī citas likteņa biedrenes, ar kurām kopā var atcerēties bērnību un jaunību.
Romāns, kuru publicēsim decembrī, “Dzīvības vainags” ir tik ļoti personisks stāsts. Vai šī ir pirmā reize, kad ar to dalāties publiski?
Jā, tā ir pirmā reize, kad gandrīz dokumentāli aprakstu savu bērnu dzimšanu un nāvi.
Rit jau trīsdesmit septītais gads kopš pēdējā zaudējuma, un beidzot es varēju par to uzrakstīt. Varēju atcerēties, no jauna izjust tā laika emocijas, sāpes un izmisumu – un, to norakstot no sevis nost, gūt skumju gandarījumu, ka esmu iemūžinājusi manu nelaimīgo mazuļu piemiņu.
Kas deva spēku izturēt? Jau zaudēt vienu bērniņu ir traģiski, un ir sievietes, kas tam netiek pāri, bet trīs…
Kas deva spēku… No pirmajiem četriem bērniem dzīvs bija palicis vienīgi trešais, toreiz divgadīgais dēlēns, viņš bija mans glābiņš. Vēl arī urdoša apziņa, ka varu dot mājas kādam bērnam, kuram nav vecāku. Mēs ar vīru adoptējām meitiņu.
Un pēc gandrīz septiņiem gadiem mums piedzima vēl viens dēls, kuram pēc četriem gadiem pievienojās jaunākais brālis. Pat visdrūmākajos brīžos mani nepameta cerība un ticība. Jo medicīniski nekādu šķēršļu nebija, tikai mūžīgās nejaušības. Trīs granātas vienā vietā…
Pēdējos gados luterāņu baznīca aizsākusi tradīciju pieminēt nedzīvi dzimušos vai uzreiz pēc dzimšanas mirušos bērnus…
Man liekas, ka tas ir vajadzīgs. Ir jābūt vietai, kur pieminēt mazās dvēselītes. Mēs tikai vienu dēliņu drīkstējām apglabāt, abus pārējos ne. Es ļoti novērtēju to, kas man ir dots. Cik tā ir liela laime – turēt rokās savu bērnu, pēc tam vērot, kā viņš aug, attīstās, izaug. It kā pavisam parasta lieta, bet man – īpaša. Tā visa varēja arī nebūt, ja pietrūktu garīgā un fiziskā spēka sākt arvien no jauna.
Noslēgsies Mežmaļu triloģija, bet redaktore jau lasa nākamo Maijas Krekles darbu, kas gaidāms nākamgad – šoreiz no kultūrvēstures biogrāfisko romānu sērijas. Es to stāstu zinu, bet atgādiniet, lūdzu, lasītājiem, kā aizrāvāties ar pazīstamu kultūras ļaužu biogrāfijām?
Jau no bērna kājas mani interesēja, kāds bija cilvēks, kas sarakstījis grāmatu. Kāds viņš izskatījās, kā dzīvoja, ko mīlēja…
Vēlāk manas mīļākās grāmatas bija par ievērojamu cilvēku dzīvi, bet bieži vien tās lika drusku vilties.
Tā kā mans tēvs strādāja literatūras muzejā, es jau biju izlasījusi tur nonākušās Olgas Kliģeres atmiņas par Raini un Elzas Stērstes – par Edvartu Virzu (par šo dzejnieku savos 17 gados pat nebiju dzirdējusi). Šie stāsti bija daudz personiskāki, izjustāki nekā grāmatās lasītie.
Bet pati sāku rakstīt tad, kad mani uzrunāja jaunības draugs, kurš rediģēja avīzīti “Saskarsme”. Viņa izdevumam vajadzēja stāstus par attiecībām, viņš, mani pazīstot, zināja, ka gribu un varu tādus uzrakstīt.
Viņš izdeva arī manu pirmo grāmatu, kurā bija apkopoti divpadsmit stāsti par mīlestību, pēc pieciem gadiem – arī otru. Un tad jau mani atrada izdevniecība “Lauku Avīze” un žurnāls “Mājas Viesis”.
Divi iepriekšējie jūsu romānu personāži, Austra Skujiņa un Emīls Dārziņš, sava īsā un traģiskā mūža dēļ vienmēr valdzinājuši prātus. Trešajam romānam izvēlēts Viļa Plūdoņa liktenīgās, bet salīdzinoši daudz mazāk zināmās mīlas stāsts. Kādēļ tieši viņš?
Tieši tāpēc, ka stāsts tik neparasts, citiem nezināms. Ir jaunatklājējas prieks. Pirms gandrīz divpadsmit gadiem jau aprakstīju “Mājas Viesī” skolotāja Lejnieka jaunības kļūdu, bet tēma nelika mierā, gribējās paplašināt šo stāstu līdz grāmatai.
Aizrāva spēcīgās emocijas, traģiskās kolīzijas, abu – pat visu triju – sieviešu jūtas, domas un rīcība. Centos saprast, mēģināju attaisnot jaunekli Lejenieku, kas kļūst par dzejnieku Plūdoni – bet godīgi atzīstos, tik un tā manas simpātijas vairāk palika atstātās “viņas”, Otīlijas, pusē.
Lasot “Zaķīšu pirtiņu” vai “Atraitnes dēlu”, Plūdonis šķiet dziļš un jūtīgs, taču privātajā dzīvē viņš atklājas kā visai, atklāti sakot, nepatīkams cilvēks. Vai jums rakstot izdevās saprast, kā sadzīvo šīs divas puses?
Es mēģināju saprast, bet attaisnojumu atrast īsti neizdevās. Viņš bija tāds palaidņa zēns, augstās domās par sevi – pats gan domā, ka viņam ir daiļa un dziļa dvēsele, bet vēstules… tas man bija smags trieciens.
Grūti pateikt, kur viņš bija patiesāks – savā dzejā vai vēstulēs, kurās izpaudās diezgan nepatīkami.
Īpaši attieksmē pret mazo puisīti, Tālivaldi – kā Plūdonim krita uz nerviem dēliņa vēkšķēšana – drausmīgi! Dziņas viņam bija, jūtas arī, bet tās pirmās laikam tomēr stiprākas par otrajām.
Man tiešām viss šis stāsts bija liels trieciens. Bērnu ārkārtīgi žēl, jo viņi nepazina tēva mīlestību, mamma apprecējās otrreiz, viņiem bija patēvs, stingrs. Neviens viņus īsti nemīlēja. Abi divi gāja bojā Staļina represijās, abi – neilgi pirms tēva nāves…
Vienmēr, lasot biogrāfiskus darbus, interesanti šķiet, cik tajā ir realitātes, cik – izdomas. Teiksim, sarakste starp Vili un Annu, viņa mīļotās māti, – tā ir autentiska?
Es nekopēju viņu vēstules, tikai pierakstīju galvenās domas, bet romānā – galvenās domas no pierakstītajām. Tādēļ tur nav viss, ko rakstīja viņi, bet ir kas arī no manis pierakstīts, nemainot domas un jūtas. Tas ir drīzāk konspekts, ne citāti, kaut, protams, ir arī tiešs citējums.
Ar ko aizraujaties, kad nerakstāt grāmatas?
Mans lielākais vaļasprieks ir lasīšana. Un otrs – manas rozes, kas aug Stelpes dārzā. Šovasar tur auga 166 stādi, bet rožu nekad nevar būt par daudz… Pie manas būdiņas logiem sastādītas parka rozes, lauciņā ir tējrozes un krūmrozītes, angļu rozes un vīteņrozes pa vidu.
Sākumā plānoju, ka būs krāsu kods: savs stūris baltajām, rozā un sarkanajām, lai ir sistēma, bet ar krāsām esmu kādreiz piešmaukta, tādēļ nu ir sajukums. Tāpat ļoti patika dzeltenās, bet nu tās gandrīz pavisam izzudušas.
166 rožu stādi – tas nu gan izklausās ļoti daudz!
Patiesībā ir vairāk – vedekla, kurai sākumā rozes bija vienaldzīgas, tagad arī ierīkojusi savu dobi, tā nu kopā ir jau 177 rozes. Bet platība, ko tās aizņem, īstenībā ir ļoti maza – viens lauciņš 80 rozēm, viens – 70, un tad pavisam maziņš, tie divi lielākie kā tipveida dzīvokļu lielās istabas.
Šogad stādus pirku Siguldas dārzniecībā, bet parasti, braucot no vīramātes mājās, iegriežamies Ieriķos – un vienmēr nopērku kādu stādu. Kā braucam garām Siguldai, tā bez kādām trim četrām rozēm mājās neatbraucam. Tas sagādā prieku visas vasaras garumā, jo pirmās rozes sāk ziedēt jau jūnija sākumā, bet dažas zied joprojām.
Un saimniecība Stelpē – tā ir vecāku māja?
Tā ir mana vectēva bijusī jaunsaimniecība. Pēc tam viņš atpirka arī savas dzimtas mājas Bārbelē – starp citu, “Lejniekus”, bet Stelpes māju atstāja attāliem radiem. Laika gaitā nācās šķirties no abām mājām, tās gāja bojā.
Kad mēs 1991. gadā ieradāmies Stelpē, bijušās saimniecības vietā bija aizauguši lauki un drupas.
Uz kūts pamatiem uzcēlām būdiņu, domājām – pagaidām, bet nekas nav tik ilgmūžīgs kā pagaidu būves…
Bija laiks, kad mēs ar vīru gribējām nodarboties ar lauksaimniecību, bet tas bija pārāk grūti, pārāk dārgi un neizdevīgi, tad nu to, ko audzējām, audzējām tikai paši sev, galvenais bija – lai bērniem būtu kur augt.
Tā viņi visi arī izauga, pie dabas un svaiga, veselīga ēdiena. Tagad Stelpē saimnieko vidējais dēls, pati tur aizbraucu tikai pa vasaru – man ir “šaura specializācija” – esmu daiļdārzniece. Dzīvoju laukos un audzēju rozes.
Es zinu, kā tās visas sauc, varu uzrunāt tās vārdā, pajautāt, kā klājas. Tas man ir ikrīta rituāls, skaistākie dienas brīži. Varu mierīgi apskatīties, kura roze uzziedējusi, kura vēl grasās ziedēt. Kas var būt skaistāks par to, kā teica Mārtiņš Rītiņš.
