Pielīp tie īsākie un skanīgākie vārdi. Saruna ar lingvisti Diti Liepu 21
Rīt ir Starptautiskā dzimtās valodas diena, tāpēc īstais brīdis pārdomām par to, kā mainās valoda un kādi procesi to ietekmē. Sarunājos ar filoloģijas doktori Latviešu valodas aģentūras galveno lingvisti Diti Liepu.
Sarunu ar D. Liepu sāku, atceroties situāciju kādās viesībās: tovakar kāds viesis jokojot testēja pārējo valodas izjūtu, skaitot, cik reižu kļūdaini “tas” un “tā” vietā teikts “viņš” vai “viņa”. Arī intervijas dienā “Rīta panorāmā” dzirdēju vārdu, kas mani izbrīnīja – “emocija” mūziķa teiktajā. Sāku domāt, vai šis ir gadījums, kad daudzskaitlinieks pārtop par vienskaitlinieku, par ko nesen “Kultūras Dienā” runāja profesors Andrejs Veisbergs, pieminot arī vārdu “baža”. Kaut gan agrāk bija “bažas”, viņš teica, varot būt vienskaitlī – baža.
D. Liepa: – “Baža” gan man nepatīk joprojām, jo uzskatu, ka valodā ir stabili nostiprinājušies daudzskaitlinieki, kuriem par tādiem būtu arī jāpaliek: neteiksim taču “liela baža”, “kopēja rūpe” vai “pārvarama baile”. Ko tad darīsim ar durvīm, šķērēm un kāzām? Gramatikā katram sava vieta, tāpēc arī “emocijas” un “dusmas” es joprojām lietotu daudzskaitlī. Bet paskatīsimies, kā būs pēc desmit gadiem.
Kādreiz biju ļoti konservatīva arī vārda “vecāki” lietojumā un vēl pirms desmit gadiem teicu, ka vārdi “vecāki” un “ļaudis” ir stabili daudzskaitlinieki! Taču, kā izrādās, jau 20. gs. 90. gados zinātniskajā literatūrā tika pieļauts, ka bērnam var būt viens “vecāks”, tā rakstīts arī Civillikumā, jo notiek taču tā, ka bērnu audzina vai nu māte, vai tēvs. Dainās lietotais arhaisms “tēvsmāmiņa” “vecāku” vietā mūsdienās netiek lietots. Lai nedusmojas vecākā paaudze, bet “vecāks” tagad var būt arī vienskaitlī.
Pirms dažiem gadu desmitiem arī mani mācīja, ka vienskaitlinieki ir – piens, siers, cukurs. Bet ķīmijā taču runājam par cukuriem, veikalā ir dažādi pieni, sieri, vīni. Mainījusies ir ekonomiskā situācija, un tirdzniecības iespējas piedāvā visdažādākos sierus un pienus.
Andrejs Veisbergs atsaucas uz angļu valodu, ka tās ietekmē sakām, piemēram, “debate”. Kāda eksministre savulaik sacīja: “Par to mums būs jārīko debate.” Taču latviešu valodā joprojām vajadzētu “rīkot debates” un arī “bikses”, “svārki” un “ļaudis” paliks daudzskaitlinieki.
Jānovērtē plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības autoritāšu loma – ja kādu nepareizi lietotu vārdu vai modes vārdu izlasām avīzē vai dzirdam televīzijā no kādas augstas amatpersonas, ar ko gan sliktāks jūtas vienkāršais valodas lietotājs? Ja jau viņš drīkst, turklāt publiski, kāpēc es nedrīkstu? Līdzīgi bija ar “dižķibeli” un “dižpārdokli”, kas nebūt nav valodnieku darinājumi, bet tautai šie vārdi patīk, kaut gan “dižķibele” pati par sevi ir neloģiska – varena nelaime? Latviešu valodā vārdam “dižs” ir cildinoša nozīme, savukārt “ķibele” ir un paliek nelaime.
Savulaik bija kategoriska pretestība pret vārdu “nodarbe”, jo bija “nodarbošanās”. Taču “nodarbošanās” ir atgriezeniskais lietvārds, kuram nav visu locījumu, piemēram, datīva, tāpat kā vārdam “tikšanās”. Un lietotājam “nodarbe” šķita ērtāka, arī īsāka, un nu jau vārds tiek lietots bez jebkādas aiztures.
Mudinu ikvienu, kam vien ir internets un interese noskaidrot kāda vārda lietojumu, tā nozīmes, arī pareizrakstību, ieskatīties vārdnīcu serverī www.tezaurs.lv. Tur ikvienam bez maksas ir pieejamas četras latviešu valodas vārdnīcas. Piemēram, pati jaunākā ir “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca”, un tajā vajadzētu ieskatīties, pirms kādam sakām “Manā laikā tā nerunāja!” vai “Tā nu gan ir kļūda!”
