“Ne vienmēr pūst kopējā stabulē ir labākais.” Horens Stalbe par neparasto dēla vārdu, 50 gadu jubileju un piedalīšanos protestos 8
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Grupas “Riga Reggae” līderis, multimākslinieks Horens Stalbe, kurš martā atzīmēs 50 gadu jubileju, kopš parādīšanās uz skatuves kopā ar savulaik skandalozo grupu “Fuck Art” allaž pamanījies būt uzmanības centrā, jo allaž, kā pats saka, peldējis pret straumi un nav vairījies paust savu nostāju dažādos sabiedrību satraucošos jautājumos.
Par sevi Horens saka – taisnības cīnītājs un mazliet arī pasaules glābējs.
Pandēmijas laikā Horens ir kļuvis par ceturtā bērna tēti un izpelnījies plašu uzmanību, pateicoties viņa jaunajam “YouTube” interviju ciklam “Rullē ar Horenu”, kurā sarunājas ar populārām personībām, kuru pieredze un dzīvesstāsts, viņaprāt, varētu iedvesmot.
Tevi var apsveikt, esi kļuvis par ceturtā bērna tēti! Zinu, ka paaudzēs tavā ģimenē dēli manto Horena vārdu, bet viens dēls Horens tev jau ir!
Jā, turklāt tieši šajā brīdī, kad runājam, viņam ir apaļa 30 gadu dzimšanas diena!
Bet mazajam bosikam esam devuši vārdu Horess Roberts. Tas ir tāds mūsu izgudrojums, turklāt pietiekami internacionāls, varbūt vēl kādas zvaigznes teica priekšā, ka jābūt tieši tā.
Mazliet sasaucas ar Horenu, tomēr ir kaut kas mazliet cits, lai nav to Horenu par daudz – Horens ir gan mans tēvs, gan dēls, gan arī – mazdēls. Šis vārds tiek vecākajiem dēliem. Roberts ir par godu manam vectēvam, kuru es ļoti mīlēju un kurš man ļoti daudz iemācīja. Viņš bija ļoti stingrs, pedantisks un tehnisks cilvēks. Esmu no viņa daudz pārņēmis.
Kļūstot vecākam, saprotu, ka tieši stingrākie un bargākie skolotāji ir bijuši labākie. Varbūt meitenēm tas ir citādi, bet tie, kuri visvairāk mocīja zēnus ar disciplīnu, arī mīlēja visvairāk.
Kā jūties vēl plašāka bērnu pulka tēta statusā?
Kolosāli! Bērni ir pats burvīgākais, kas ir šajā pasaulē. Viņu dēļ ir vērts dzīvot un vērts izdzīvot grūtos brīžos. Viņi dod spēku un viedumu – no bērniem var tik daudz mācīties.
Viņi nemitīgi pārbauda mūs un ir dzīves diženākie skolotāji. Tas, ka tagad esam mazliet mazāk izgulējušies, ir sīkums.
Salīdzinot ar to, kas nāk vēlāk, dzīves gaitā, negulētās naktis un dzemdības ātri aizmirstas. Jebkurā gadījumā – pār visu Dieva griba. Ir brīži, kad mēs šo patiesību ignorējam, bet ir brīži, kad saprotam, ka tā ir vienīgais, kas mums palicis. Žēl, ka tas bieži notiek izmisuma brīdī, taču vajadzētu atcerēties, ka tas dod spēku arī ikdienā.
Tava skatuves vēsture ir gana raiba – aktieris, modelis, mūziķis, dziedātājs.
Savu skatuves darbību sāku ar teātri 14–15 gadu vecumā. Pēc tam biju modelis, 18–19 gadu vecumā strādāju Ukrainā, Krievijā un citur. Patiesībā “Fuck Art” posms iestājās tikai tad, kad biju jau diezgan daudz pabijis uz skatuves un uzstājies cilvēkiem. Grupa man bija tikai vēl viena forma, kā izteikties.
Ja cilvēks ir mākslinieks, uzskatu, nav starpības, vai viņš spēlē ģitāru, dzied, spēlē teātri vai glezno. Mana cīņa ir māksla un mūzika, tas ir veids, kā paužu savu viedokli pasaulei.
Arī “Riga Reggae” ir tava vēstījuma rupors?
Ja tu nenāc ar vēstījumu, tad tas viss ir bezjēdzīgi. Kinorežisors Andžejs Vajda teica – mākslinieks ir atbildīgs par laikmetu, kurā viņš dzīvo. Es šos vārdus ņemu vērā un cenšos būt atbildīgs par tām frāzēm, ko saku. Ja man ir iespēja stāvēt uz skatuves un kaut ko teikt cilvēkiem, tad lai tas ir ar jēgu. Lai es varētu cilvēkus iedvesmot, palīdzēt viņiem, apskaidrot, dot enerģiju un cerību. Mūzika ir tikai viens no ieročiem. Izcilais skolotājs Buda teica, ka zobens, kurš cērt vissāpīgāk, ir vārds.
Ar vārdu cilvēku var pacelt debesīs, ar vārdu var nogalināt.
Tomēr ne vienmēr pūst kaut kādā kopējā stabulē ir labākais. Varbūt tieši mākslinieki ir izredzētie, kuri var to nedarīt.
Tu apzinies, ka, būdams atpazīstams, – nezinu, kā izturies pret apzīmējumu “influenceris”, – šobrīd vari ietekmēt noskaņojumu sabiedrībā.
Šekspīrs teica – vai roze nesmaržos, jebkurā citā vārdā nosaukta? Cilvēki var mani nosaukt, kā vēlas. Man influenceri vairāk saistās ar pārdošanu. Manuprāt, pirmatnējie influenceri bija tie, kas staigāja elektriskajos vilcienos, pārdodot flomāsterus, grāmatas un zeķes, vai arī tie, kas klauvēja pie kabinetu durvīm un piedāvāja pirātiskos kompaktdiskus vai sieviešu apakšbikses.
Bet ļoti iespējams, ka arī es kaut kādā veidā “influencēju”.
Par to, ko saku un daru, arī dzīvē diezgan noraujos. Ir gadījies, ka pēc tam, kad esmu kaut ko pateicis, man atsaka dalību kādā televīzijas šovā. Es par to neraizējos, tā ir mūsdienu realitāte. Protams, mums visiem ir izvēle, un es varu izvēlēties kaut ko teikt vai neteikt, bet manī dzīvo dumpinieka rokenrola gars. Parasti apdomāju pāris dienu to, ko saku, un tad bliežu.
Revolucionāra garam iemesls ir tavās armēņu saknēs?
Iespējams. Ja redzu kādu netaisnību, man ir grūti klusēt. Man ļoti gribētos ticēt, ka esmu to pusē, kas ir apspiesti, apsmieti, talantīgi un nostumti malā. Labu laiku dzīvoju padomju sistēmā un saskāros ar to, ka ļoti talantīgi cilvēki, kam ir ko teikt pasaulei, ir vienkārši nospiesti malā un viņus ignorē viedokļa dēļ.
Kaut kas no pasaules glābēja…
Jaunībā vairākkārt esmu palīdzējis slīkstošiem cilvēkiem, diezgan daudz esmu palīdzējis cilvēkiem, kas iekļuvuši smagās avārijās. Tā kā esmu profesionāls nirējs un daivinga instruktors, tad komplektā ar to esmu arī glābējs.
Tas nozīmē, ka saprotu, kā vairāk vai mazāk rīkoties ekstremālā situācijā, kamēr citi cilvēki apjūk, fotografē vai krīt šokā. Protams, katra situācija ir atšķirīga, bet, ja braucot redzu autoavāriju, vienmēr apstājos pajautāt, vai nevajag palīdzību, – tāds ir mans pienākums. Un kāpēc mēs katrs nevarētu būt tāds mazs glābējs?
Tev noteikti bija savs skaidrs iemesls, kāpēc piedalīties, piemēram, 12. decembra protestos?
Man bija savs iemesls, un es no tā nekautrējos. Gāju tur, jo uzskatu, ka dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā. Ja to pieņemam, tad uzskatu, katram cilvēkam ir tiesības izteikt savu viedokli.
Es nekādā gadījumā neiesaistos diskusijā par to, vai šis viedoklis ir pareizs vai nepareizs.
Tas, ko es personīgi tur redzēju, – tie bija smaidīgi ceļu policisti, glābēji, ugunsdzēsēji, kuri māja cilvēkiem ar roku. Redzēju jauniešus, kas nosalušām rokām stāvēja ar Latvijas karogiem rokās nevis tāpēc, ka ir kaut kāds sarkans datums kalendārā, bet tāpēc, ka viņi domā. Varbūt viņi kļūdās, bet nedomāt ir sliktāk. Mēs, cilvēki, taču esam radības kronis, nevis aitiņas vai slieciņas, kam jāpūš kopējā stabulē. Protams – nav izslēgts, ka redzu savu spoguļattēlu.
Jūti, ka tavs viedoklis ir sadzirdēts?
Jūtos sadzirdēts un atbalstīts, bet no sabiedrības, nevis kaut kādām instancēm. Par to, ka man ir iespēja saņemt dīkstāves pabalstu, esmu bezgala pateicīgs, tomēr māksla ir atgriezenisks process, un tas šobrīd tādā veidā nevar notikt. Bet katrai lietai pasaulē ir duāla daba – no vienas puses, es kreņķējos par to, ka valstī kaut kas nenotiek tik demokrātiski, ne tik caurspīdīgi, kā man gribētos, no otras puses, mani iedvesmo cilvēki, kuri nāk klāt uz ielas, saka labus vārdus, raksta man sociālajos tīklos.
Pat atbalsta finansiāli, piemēram, dubultā samaksājot, iegādājoties grupas kreklu, sakot – tev tikko piedzimis mazais, un zinām, ka mūziķiem tagad ir grūti laiki. Visur ir kolosāli un labi cilvēki. Par to esmu pārliecinājies, apceļojot gandrīz visu pasauli, – vismaz siltajās zemēs ap ekvatoru esmu bijis teju visās. Tas saistīts ar manu darbu, daivingu. Pat vietās, kuras no malas šķiet ne visai pievilcīgas, ir kolosāli cilvēki. Tā Visvarenais mums parāda – stereotipu varā dzīvo tikai muļķi.
Pastāsti, lūdzu, kādēļ tev vajadzēja pašam savu sarunu raidījumu?
Iepriekš skatījos interviju raidījumus, piemēram, Krievijā, un tie šķita tik interesanti, saistoši, par tik foršām tēmām, un nesapratu, kāpēc mūsu televīzijas kanālos tās man ir tik neinteresantas. Pienāca pandēmija, atcēla koncertus, un es sapratu – bliežam, tagad ir īstais brīdis taisīt intervijas. Viens no maniem uzdevumiem – parādīt cilvēku tādā gaismā, kādā viņš vēl nav parādīts.
Neraizējies, ka, aicinot kādu politiķi, palīdzi viņam bruģēt ceļu politikā?
Piemēram, Gobzems, viņš var patikt vai nepatikt, bet sarunas sākumā viņš 15 minūtes runā par kristietību, kas nekad nav noticis.
Forši, ka var lauzt stereotipu par cilvēkiem. Man svarīgākais ir parādīt, ka mani sarunu biedri ir personības. Nav būtiski, vai mūsu uzskati sakrīt. Man ir svarīgi, ka viņiem ir viedoklis.
Tā pati daudz apspriestā intervija ar Ivaru Godmani… Man viņš saistās ar ko citu atšķirībā no daudziem. Bet suņi rej, karavāna iet tālāk. Nevajag baidīties – pasaule pieder drosmīgajiem.
Kurp šobrīd dodas tava karavāna, kam tūlīt priekšā ir apaļas gadskārtas pieturzīme?
Tas ir tāds bīstams cipars. Gvido Linga aizgāja ar šo ciparu, Juris Kaukulis, paldies Dievam, soļo tālāk, arī es ceru doties uz priekšu. Vienīgā bēda, nevar īsti nosvinēt. Gribētu uztaisīt superīgus koncertus manam pirmajam, skandalozajam mūzikas projektam “Fuck Art”, kam šogad ir 30 gadi. Grupas dibināšanas gads – 1991. – ir zīmīgs pasaulē, tajā gadā sāka spēlēt arī tāda grupa “Rage Against The Machine”, kuri, tāpat kā mēs, bija sociāli aktīvi.
Varbūt bijām ārpus sava laikmeta, piemēram, uzrakstot dziesmu “For Black Man Christmas No Weekend” – kustība “black lives matter” parādās tagad… Tomēr, ja mēs parādītos tagad, varbūt nebūtu tik skandalozi un grandiozi, nebūtu pirmie no Latvijas, kas iekļūtu MTV “Alternative Nation” un neietekmētu tik daudz cilvēku, kā tas bija toreiz. Ar “Fuck Art” man bija iespēja izkliegt to, kas man rūp. Regeja mūzikā turpinu darīt to pašu, vienīgi runāju par svarīgām, dziļām lietām ar smaidu.
–––
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Patiesīgums – tā ir visaugstākā taisnība. Revolucionārs – tāpēc mūzika un rokenrols. Empātija – regeja mūzika ir ieguldījums cīņā par sociālo taisnīgumu.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez meditācijas stundas no rīta – bērni to sauc par pātaru skaitīšanu. Bez fiziskām nodarbēm – mamma jau bērnībā man pateica, ka vīrietim ir jānodarbojas ar sportu.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Ceru, ka spēju iedvesmot neticīgos.
Labākā izklaide?
Izbraukt ārpus Rīgas. Ceļošana man ir ārkārtīgi svarīga. Ļoti svarīgi ir saprast, ka tā, kā mēs dzīvojam Latvijā, Eiropā, dzīvo mazmazītiņa pasaules daļa, bet mums tas reizēm liekas vienīgais iespējamais dzīvesveids.
