Vārds atrod vietu prātā. Saruna ar tulkotāju Lauru Romanovsku 0
Tulkotāja LAURA ROMANOVSKA šopavasar saņēma veselas trīs Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas balvas – par grāmatu “Viss, itin viss”, “Mūsu spožās dienas” (abas – “Zvaigzne ABC”) un “Grāmata Benijam” (izdevniecība “Latvijas Mediji”) tulkojumiem.
Viņa tulkojusi arī daudzas citas grāmatas – gan bērniem un jauniešiem domātu fantāzijas literatūru, gan arī britu publicista Vinsenta Hanta vērienīgo pētījumu “Asinis mežā”. Mūsu saruna par to, kas ir lielākie izaicinājumi tulkotājas darbā.
Kad ķeraties pie jauna tulkojuma, kāda jums ir sistēma: vai pārlasāt grāmatu vairākas reizes, pirms ķerties pie tulkošanas, kā uzejat “īsto balsi” – vai arī tas atkarīgs no katras grāmatas?
L. Romanovska: Laikam sistēma izveidojas intuitīvi un katrai grāmatai atšķirīgi. Nezinu, vai maz drīkst atzīties, bet i
r tādas grāmatas, kuras tulkojot uzreiz uzlec uz viļņa – lasi un tulko reizē.
Tā ir ļoti forša sajūta un intriģējošs process, jo pats tulkojot nezini, kas tālāk notiks, gribas strādāt ātrāk (smejas). Bet ar visām tā nevar. Īpaši, kad paretam gadās tulkot lugas, tur noteikti jālasa vairākas reizes, lai sadzirdētu grāmatas katra rakstura balsi.
Kuri no tulkotajiem autoriem jums ir vismīļākie un kādēļ?
Es varētu saukt daudzus – Greguārs Mabīrs ar grāmatām par vilku, kurš izkrita no grāmatas, Juvals Zommers ar “Lielo putnu grāmatu” un “Lielo ūdeņu grāmatu”. Megijas Stīvoteras “Lamento” un “Feju balāde” – tās bija manas pašas pirmās tulkotās grāmatas.
Bet patlaban laikam man topā ir Džesika Taunzenda ar “Nekadbiju” –
tās ir divas gana biezas grāmatas, lai satuvinātos ar tēliem, autori un valodu. Turklāt bija tiešām interesanti, aizraujoši un jautri to visu tulkot, un grāmata man patika, kas ir ļoti svarīgi.
Vēl man ļoti, ļoti patika tulkot Tobija Ibotsona “Mauntvudas spoku skolu”, kur arī varēja ņemties un izdomāt visādus vārdus spokiem. Laikam tas mani aizrauj visvairāk, kad literatūra atļauj arī tulkotājam pašam pafantazēt un būt radošam, jo ir liela tiesa literatūras, kur patvaļīgs radošums jātur grožos.
Tādēļ tie gadījumi, kad var domāt jaunvārdus un aģentūra vēl pasaka –
atveidojiet īpašvārdus pēc iespējas spilgtāk, košāk, nevis tikai fonētiski,
– ir paši labākie.
Tāpēc man tik ļoti patīk bērnu un fantāzijas literatūra, un man šādu grāmatu ir gana daudz, izdevniecības mani lutina.
Turklāt es lielā mērā dzīvoju bērnu pasaulē, kur uzreiz redzi reakciju uz pastrādāto [Laurai ir divi dēli, kuriem nupat martā pievienojusies māsiņa].
Vai ir kāda grāmata, kuru noteikti gribētos iztulkot?
Kopš augstskolas beigšanas man ir sapnis tulkot kaut ko no latīņu vai sengrieķu valodas, jo tās studēju un mēs pavadījām piecus studiju gadus, oriģinālā lasot antīkos autorus.
Nu ir skaidrība, ko gribētos tulkot, bet tas nav nekas tāds, kur atnāks e-pasts no izdevniecības:
“Laura, vai tu gribētu iztulkot Ovīdiju?” Tas drīzāk ir kas tāds, ko es varu gadiem klusi čubināt un tad iet meklēt izdevēju. Bet varbūt tieši tagad ir piemērots laiks, lai ar to nodarbotos…
Kas no līdz šim tulkotā ir bijis vislielākais izaicinājums no valodas viedokļa un kādēļ?
Lielākais izaicinājums laikam bija Hanta “Asinis mežā”, bet laikam ne tik daudz valodas dēļ.
Mani biedēja faktu un vēsturiskās precizitātes radītie izaicinājumi –
esmu diezgan tramīgs tulkotājs, kurš ļoti baidās pieļaut faktu kļūdas, tāpēc priecājos par pedantiskiem redaktoriem, kuri rūpīgi iet visam tulkojumam cauri.
Ar “Asinīm mežā” bija sarežģīti, jo ļoti daudz faktu, terminu, gadskaitļu, turklāt pats autors nav vēsturnieks… Nācās visam rūpīgi sekot līdzi – tas tiešām bija izaicinājums, bet es laikam labprātāk palieku pie valodiskajiem izaicinājumiem, tie ir vilinoši.
Mani fascinē Džesikas Taunzendas “Nekadbija” un tas, kā to esat iztulkojusi. Vai varat mazliet pastāstīt, kā atradāt vai izdomājāt, kur smēlāties iedvesmu tādiem vārdiem kā Vilkakrs, Šakāļmala, rīta un vakarpaisma, mets, Debesrādis, širmjusliede? Pašu grāmatas nosaukumu “Nekadbija” varētu iztulkot vairākos veidos…
Ar literatūru, kur tulkojums iznāk aptuveni vienā laikā ar oriģinālu, darboties var diezgan drosmīgi, jo nav tādu kaismīgu fanu bataljona, kuri kliedz, ka, piemēram, Tolkīns nav pareizi latviskots.
Līdzīgi kā ar “Hariju Poteru” – visi lasītāji taču ļoti atsaucīgi uzņēma Cūkkārpu un Dumidoru, un citus apzīmējumus.
Man arī “Nekadbijā” vārdi nāca viegli, gluži vai bira, taču man patīk pašķirstīt, piemēram, Janīnas Kursītes “Novadu vārdeni”, skatīties uz to valodas bagātību, kas mums pašiem ir, un kā tur viss saslāņojas, sakombinējas.
Nezinu, cik veiksmīgs šis apzīmējums šķiet lasītājiem, bet es pati biju absolūtā sajūsmā par Patinas līniju, kas oriģinālā bija “Gossamer Line”.
Vārdu “patina” biju varbūt pāris reižu dzirdējusi, atceros, kad to izlasīju Tomasa Manna romānā “Burvju kalns”, domāju – ak, šis brīnišķīgais vārds un kur lai to izmanto?!
Un, lūk, pāris gadu vēlāk, tulkojot austrāliešu rakstnieces darbu jauniešiem, piepeši atrodas šim vārdam vieta (smejas).
Vārds atrod vietu prātā, ieguļas. Tas jau katram skaidrs, ka vajag lasīt, jo lasot vārdu krājums veidojas, turpina papildināties ikvienam, ne tikai bērniem.
Kuram jēdzienam bija visgrūtāk atrast analogu latviešu valodā?
Rītapaisma un vakarpaisma lika mazliet palauzīt galvu, jo
man tulkojumā gribas atrast ideālu līdzsvaru –
tā, lai es ne tikai pārnestu nozīmi, simbolismu, ko vārds slēpj, bet arī lai neaizietu fonētiski tālu no oriģinālā vārda skanējuma. “Morningtide” un “Eveningtide” – to es kādu laiku meklēju, gribējās piešķirt plūduma sajūtu arī latviešu valodā.
Jau pieminējāt “Novadu vārdeni”. Kuras ir jūsu mīļākās un visbiežāk izmantotās latviešu valodas vārdnīcas?
Vismīļākā man ir Sinonīmu vārdnīca, tajā var pavadīt ilgu laiku. “Tēzaurs” vienmēr ir atvērts un pa rokai. Brīžam liekas, ka viss pieejams internetā, bet tā galīgi nav, ir grāmatas, kuras man likušas stipri daudz staigāt uz bibliotēku.
Tad nāk atklāsme, cik daudz var izrakt, ja parok,
un arī tas, ka internets nebūt nav bezgalīga dārgumu krātuve. Bibliotēkā ir nozaru vārdnīcas, visdažādākās grāmatas, kas ļauj izprast tēmu, par kuru tulko.
Vai ir kāds latviešu rakstnieks, kura valoda jūs apbur, no kura esat mācījusies izteiksmes līdzekļu daudzveidību?
Atbildēšu mazliet no citas puses. Nav īsti tā, ka es brīvajā laikā daudz lasu dzeju, bet mani ārkārtīgi fascinē dzeja bērniem. Man tas šķiet kaut kas tik vienreizējs, ka dzejnieks, rakstnieks var uzrunāt bērnus dzejas žanrā un tik precīzi trāpīt.
Kad biju maza, man bija ļoti mīļas dzejoļu grāmatas,
bija vesela kaudzīte – visi “Garās pupas” krājumi, Baltvilka un Vācieša dzejoļi ar jaukām ilustrācijām. Vēl tagad tās uzbur atmiņu bildes daudz spilgtāk nekā pasaku grāmatas.
Man arī saviem bērniem ļoti patīk lasīt dzejoļus, un fantastiski, ka tādā ierobežotā karkasiņā ir tik milzīgs impulss, kas brīnišķīgi nostrādā uz bērnu, fantāzija aizpeld vēl plašāk, nekā lasot garu pasaku.
Man ļoti patīk autori, kas šķietami ļoti vienkārši runā ar bērniem –
kā Inese Zandere, kuras dzejoļi ir pasakaini, mēs tos lasām un pārlasām.
Tāpēc man pašai ārkārtīgi patīk tulkojamās grāmatās atdzejot – es, protams, neuzņemtos atdzejot lielos dzejniekus, bet, tā kā manis tulkotās grāmatas bieži ir fantāzijas žanrā vai bērnu auditorijai, tajās ir arī diezgan daudz nenopietnu pantiņu. Tos atdzejoju ar lielāko prieku.
