Māris Antonevičs: Vārdi, vārdi… 3
Saprotams, ka amatpersonām kritiskā situācijā ir kaut kas jāsaka – kaut kas nomierinošs, uzmundrinošs un vienlaikus arī kareivīgi ass, lai parādītu, ka valstī nav iestājies haoss un tā stingri tur grožus savās rokās. Nav jau daudz frāžu, ko šādos brīžos izmantot. Tāpēc arī tas, ko pēc 13. novembra “melnās piektdienas” Parīzē teikuši dažādi politiķi, diemžēl ļoti atgādina jau agrāk teikto. Arī janvārī, kad turpat Parīzē notika uzbrukums žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai.
“Mūsu cīņa būs nežēlīga. Teroristiem, kas ir spējīgi uz šādām zvērībām, ir jāzina, ka tiem būs jāatbild Francijas priekšā, kura ir mērķtiecīga, noteikta un vienota,” tā Francijas prezidents Fransuā Olands. Un te viņa teiktais janvārī: “Mums ir jāparāda, ka esam vienota valsts. Francijai jābūt stingrai. Mēs cīnīsimies ar šiem draudiem un sodīsim uzbrucējus. Francijai ir uzbrukts, jo tā ir brīvības valsts. Taču neviens nedrīkst šādi vērsties pret republikas garu.”
Salīdzinot terora aktu apmērus, jāatzīst, ka janvāra notikumi ir bijuši kā brīdinājuma šāvieni, bet tas, kas noticis šobrīd, pamatoti atbilst pēdējās dienās bieži lietotajam apzīmējumam “karš”. Tam, protams, ir sakars ar Sīrijas karu (un vēl iepriekš Lībijas karu, kurā Francija aktīvi līdzdarbojās), taču nevajag izlikties, ka tam nav nekāda sakara ar to karu, kuru amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons aprakstījis kā “civilizāciju sadursmi”.
Hantingtons izdala astoņas civilizācijas, un tieši Rietumu un islāma civilizācijas sadursmes risks šobrīd ir visaugstākais. Lai gan kāds tur vairs risks, ja Eiropas centrā skan šāvieni un sprāgst bumbas. Ja amatpersonas sola noķert un sodīt konkrētus teroristus, tad skaidrs, ka šī cīņa tik ātri nebeigsies, jo tā nav pret noziedzīgu grupējumu, bet pret ideju vai vēl vairāk – pasaules izpratni.
Skaidrs, ka pašlaik Eiropā “civilizāciju sadursmes” teorijas nav populāri pieminēt, jo tas neatbilst jaunajai migrācijas politikai jeb masveidīgai bēgļu uzņemšanai Eiropā. Lielai daļai arī bez visām teorijām šie procesi rada bažas un liek ja ne aktīvi nostāties pret, tad vismaz būt atturīgiem pret to apjomiem (jo labiem nodomiem ir jābūt stingrā sasaistē ar iespēju kontrolēt šo procesu, pretējā gadījumā nāksies cīnīties ar sekām). Tāpēc arī Parīzes notikumi tiek un tiks saistīti ar bēgļu uzņemšanu, un, piemēram, Polija jau paziņojusi, ka tā atteiksies uzņemt imigrantus atbilstoši iepriekš noteiktajai kvotai. Cita starpā, medijos jau parādījusies informācija, ka vismaz viens no teroristiem ir sīrietis, kurš Francijā ieradies caur Grieķiju apmēram pirms mēneša kopā ar apmēram septiņdesmit patvēruma meklētājiem. Ja šie fakti apstiprināsies, tas būs rādītājs, ka Eiropas drošības dienesti diemžēl nespēj pilnībā kontrolēt migrāciju. Protams, sagaidāms, ka arī šajā gadījumā amatpersonas izvēlēsies kādu no zināmajām frāzēm, kā to jau pasteidzies paziņot Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis: “Vēlos atgādināt, ka bēgļi ir tā sabiedrības daļa, kas uz Eiropu bēg tieši no kara un ekstrēmisma. Latvija ir rūpīgi izvērtējusi iespējas uzņemt patvēruma meklētājus – un turpinās darbu šajā jomā, pildot līdz šim uzņemtās saistības.”
Pēc janvāra terora aktiem strauji pieauga Francijas prezidenta Fransuā Olanda reitings. Tā valsts pilsoņi pauda savu vienotību un ticību valsts varai. Simboliski tas tika rādīts arī demonstrācijās, kurās politiķi devās kopā ar tautu, ar to parādot, ka teroristi nespēj viņus iebiedēt. Vēlāk gan atklājās, ka bijušas divas demonstrācijas – drošības apsvērumu dēļ Francijas prezidents ar saviem ārzemju kolēģiem (ieskaitot Latvijas valdības vadītāju Laimdotu Straujumu) bija gājuši pa citu ielu. Mierinoši vārdi ir vajadzīgi, taču vairāk vajadzīga rīcība.
