Vārdi nogalina. Pēc nošautās lūsenes skandāla atzīst Dace Rukšāne 24
It kā klusajā un mīlestības pilnajā Ziemassvētku laikā par to runāja teju visur – radio, internetā, virtuvē, pie viesību galda. Kā viena Alūksnes novada medniece nošāvusi lūseni, atstājot likteņa varā tās bērnus. Kuram gan sirds nesažņaugsies par tādu neģēlību? Bet kurš varēja iedomāties, ka lūsēnu žēlotāji komentāros bija gatavi nogalēt, izvarot un vēl citādos veidos iznīcināt pašu mednieci. Pasludinot nabaga sievieti par “Gada necilvēku”, savu roku kolektīvajām cilvēkmedībām pielika arī rakstniece Dace Rukšāne. Viņas ieraksti sociālajos tīklos allaž tiek kāri pārtverti, pavairoti un apspriesti, jo meistarīgi darināti, nākuši no sirds, bet pati autore – gana populāra persona.
Gluži kā medniece trāpīji desmitniekā ar savu tvītu par “Gada necilvēka” nomināciju.
Kad to ievietoju, jandāliņš par lūsenes medībām bija gājis vaļā vismaz astoņas stundas. Nākamajā rītā redzēju – no mana tvīta paņemts “Gada necilvēks”, un iznāk, ka esmu galvenā kūdītāja.
Paskatījos, kas vispār notiek internetā, un tas bija tik briesmīgi, ka, protams, atvainojos medniecei, jo tādu reakciju es galīgi nebiju gribējusi. Jādomā vairāk par to, kāds vārdam spēks.
Kāpēc tā notiek, ka cilvēkos dzīvo tādas galējības, sākot no milzīgas līdzjūtības, dāsniem ziedojumiem līdz pat melnākajiem zaimiem?
To es arī nesaprotu, lai gan mans tvīts arī nebija diez ko jauks. Tas gan ir skaidrs, ka labs visiem nebūsi, pat darot vislabākos darbus. Kas notika, piemēram, ar Katrīni Pasternaku? Vadīja ziedošanas raidījumu, labsirdības iemiesojums, nevaru iedomāties, ko ar viņas zelta publicitāti varētu pārmest, bet arī dabūja savu tiesu internetā.
No tvīta par lūseni radās priekšstats, ka esi liela dzīvnieku aizstāve.
Vispār esmu dabas aizstāve un uzskatu – kamēr nav zinātniski pamatotu pierādījumu un secinājumu, ka plēsoņu skaits pie mums jākontrolē, būšu pret vilku un lūšu šaušanu.
Tu par Mārtiņa Rītiņa šmorētajām vārnām arī uztraucies. Putns izsenis medījams, senie kurši tos ķēra, sālīja un ēda, kā to meistarīgi aprakstījis Alberts Bels savā grāmatā “Cilvēki laivās”.
Domāju, ka arī putni nav jāmedī un tā patiešām ir tikai izklaide. Putnu skaits nav jākontrolē, tie nav pārsavairojušies, neviena pīle vai sloka nevienam neko neposta. Jā, meža putnu gaļa ir garšīga, to es atzīstu.
Zemniekiem te būtu ko iebilst – bariem zosu un citu putnu noēd viņu sējumus vienā mierā. Nez kas notiktu, ja tavs vīrs būtu mednieks? Cik nav gadījumu, kad sievas sāk iet līdzi medībās.
Vissmieklīgākais šajā kontekstā ir tas, ka medības nenoliedzu, nevienu mednieku par idiotu neuzskatu, ja vien patiešām viņš tāds nav, kādi diemžēl gadās. Mednieki ir mani draugi, un es arī ēdu meža dzīvnieku gaļu.
Pašai pat ir gadījies nogalināt stirnu, kad tā bija ietriekusies sētā, laikam lauzusi kaklu, gulēja un raustījās. Nevarēju noskatīties, paņēmu lielo nazi un pārgriezu rīkli. Tad pakarināju aiz kājām šķūnītī, ļāvu, lai iztek asinis, nodīrāju, izņēmu iekšas, sadalīju… Man tolaik bija kādi astoņpadsmit gadi un jau ļoti racionāla attieksme pret ēdienu. Arī tagad dažkārt lūdzu medniekiem, lai atļauj nodīrāt medījumu. Sākumā gāja klupaču klupačiem, bet uz beigām tīri labi pratu sadalīt.
Varētu ieroci paņemt rokā?
Droši vien, ja ietu vīram līdzi, arī pati medītu. Tikai ne putnus, labāk šautu uz māla šķīvīšiem.
Vai tava atvainošanās kaut ko mainīja?
Es nezinu, vismaz daži mednieki man pateica paldies. Negribēju ar visu viņu sabiedrību saiet ragos – mani labākie kaimiņi un draugi ir mednieki.
Pilnu interviju ar rakstnieci Daci Rukšāni lasiet žurnāla “Mājas Viesis” 19. janvāra numurā vai e-izdevumā.
