Vārdi, kurus pasakām nepadomājot, bet tie bērnos rada vēlmi nedzīvot un nejust 0
Nedzīvo!
Bieži vien mēs nepievēršam īpašu uzmanību izteiktajiem vārdiem. Vēl jo vairāk, ja tas attiecas uz mūsu pašu bērniem. Mums šķiet, ka uzkliegt bērnam – tas ir tāds audzināšanas veids, un nepavisam nepiešķiram nozīmi tam, ko jūt mazais. Jo, redz, mēs domājam, ka mums ir tiesības rīkoties ar bērniem tā, kā uzskatām par vajadzīgu, bet bērniem mūs jāklausa un visā jāpakļaujas.
Reti kurš saprot, ka bērna smadzenes ir ieprogrammētas uz to, lai tvertu katru vecāka pateikto vārdu un pieņemtu to kā ceļvedi tālākai darbībai, vai, izsakoties profesionālā psihologu valodā, direktīvu. Neizskaidrojamas slimības, nemotivēta agresija, slikti panākumi, kuriem nav pamatota iemesla, – tas viss var būt kā sekas satraukumā un dusmās “izmestiem” vārdiem, kuri, šķiet, jau sen kā piemirsušies.
Roberts un Merī Guldingi, psihologi no ASV, ir identificējuši 12 vecāku direktīvu pamattiesības. “Wiolife” ielūkojies dažās no psihologu direktīvām, akcentējot tās, kuras mēs, vecāki, visbiežāk izmantojam komunikācijā ar bērniem un kuras visspēcīgāk ietekmē augošās personības dzīves scenārijus.
Nedzīvo! Kā tas izskatās: varētu šķist, ka šādus vārdus savam bērnam varētu pateikt tikai pavisam traki vecāki. Vienlaikus tieši tā bērns atšifrē mūsu izteiktās frāzes: “Kā tu man esi apnicis”, “Tu – mans sods”, “Ej prom, negribu tevi redzēt!”.
Kā bērns to saprot: bērns to saprot pilnīgi burtiski:”No manis ir vienas nepatikšanas”, “Esmu saviem vecākiem apnicis”, “Viņi negrib mani redzēt”, “Ja manis nebūtu, viņiem būtu tikai labāk”.
Kādas tam var būt sekas: mazulis pagaidām vēl nesaprot, ko nozīmē “nebūt”, taču viņa zemapziņa sūta precīzu un skaidru pašiznīcināšanās impulsu. Tas var novest pie:
- Neizskaidrojamām traumām;
- Smagām slimībām, visbiežāk – autoimūnām (alerģija, reimatisms u.t.t.);
- Apetītes zuduma, svara zaudēšanas;
- Izaicinošas, agresīvas uzvedības parādīšanos;
- Tieksmi spēlēt spēles ar augstu riska pakāpi;
- Nemotivētām histērijām.
Ko darīt: paanalizē, kādās situācijās tu izsaki šāda veida frāzes un kas konkrēti tevi visvairāk nokaitina. Tieši to tad arī mazulim pasaki:
“Esmu nogurusi no tavas skriešanas. Nāc, labāk izdomāsim kādu klusāku spēli” – tā vietā, lai sacītu: “Kā tu man esi apnicis!”.“Tagad esmu dusmīga un man ir nepatīkami ar tevi sarunāties. Turpināsim sarunu, kad mēs abi būsim nomierinājušies” – tā vietā, lai sacītu: “Redzēt tevi negribu!”.
“Esmu apbēdināta, ka tu visu laiku kaujies. Man ir kauns citu bērnu un viņu vecāku priekšā” – tā vietā, lai teiktu: “Tu – mans sods”.
