Kādus vārdus liek bērniem? Latviešu uzvārdi, kas laika gaitā izzuduši. Pētījumos atklāj interesantus faktus 33
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Augusta nogalē vairāki Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētnieki piedalījās lielākās un svarīgākās īpašvārdu pētnieku apvienības – Starptautiskās onomastikas padomes – 27. kongresā. Tas tiek rīkots reizi trijos gados kādā iepriekš izraudzītā valstī, šoreiz atbilstoši situācijai pasaulē kongress tika organizēts attālināti Polijā, Krakovā.
Ne katra lingvistikas nozare nespeciālistam šķitīs vienlīdz aizraujoša, taču onomastika – mācība par īpašvārdiem – skar ļoti tieši. Var sacīt, ka dzīvojam īpašvārdu ieskautā pasaulē. Ikvienam cilvēkam ir vārds, tāpat ielām, pilsētu rajoniem un pašām pilsētām; lauku novados bieži pašai mājai ir vārds, turklāt mūs ietver pilsētu kalni, lejas, meži, ceļi, ūdenstilpes, pat pļavas un upju līkumi, kur teju katram ir vai vismaz kādreiz ir bijis un, laikiem mainoties, ticis piemirsts vārds.
Kongress pulcēja vairāk nekā 200 īpašvārdu pētnieku no vairāk nekā 40 valstīm. Lielākā daļa priekšlasījumu – šo tendenci apstiprināja arī Latvijas pētnieku referāti – tika veltīti vietvārdiem un personvārdiem.
Vārddošanas tradīciju izmaiņas
Trīs pētnieki pievērsās vārddošanas tradīcijām Latvijas teritorijā laikā no 19. gadsimta sākuma līdz mūsdienām.
Institūta vadošā pētniece Anta Trumpa savā priekšlasījumā aplūkoja uzvārdu likteni varas maiņas apstākļos – no cara laikiem līdz neatkarīgai Latvijai. Nākamgad pavisam oficiāli apritēs divsimt gadi, kopš latviešiem sāka oficiāli dot uzvārdus. Tā kā šī jubileja sakrīt ar latviešu avīžu izdošanas divsimtgadi, referātā tika aplūkots uzvārdu došanas tematikas atspoguļojums latviešu avīzēs pastāvēšanas pirmajos 120 gados, sniedzot arī ieskatu tā laika baltvācu laikrakstos, kuros, kā izrādījās, skartas līdzīgas, proti, ar uzvārdiem saistītas, tēmas mazliet atšķirīgos aspektos.
Institūta vadošā pētniece Renāte Siliņa-Piņķe kongresā piedalījās ar referātu, kurš atklāj vācu cilmes uzvārdu daudzveidību kurzemnieku vidū.
Uzsverot, ka vēsturisko apstākļu dēļ šādu uzvārdu apjoms ir ievērojams, pētniece secina, ka veidoti tie atšķirīgi.
Uzvārdu pamatā var būt gan dažādi vācu valodas sugasvārdi (Apfelbaums, Langzāms un citi), gan vācu valodā eksistējuši uzvārdi (Brinkmanis, Grots, Kopmanis u. c.). Īpaši ir dažādi hibrīduzvārdi, kas veidojušies, latviešu vārdiem pievienojot izskaņas -bergs (kalns – vācu val.), -tāls (ieleja), -dorfs (ciems), -šteins (akmens) un -mans jeb -manis (cilvēks, vīrs), piemēram, Krastenbergs.
Taču iespējams arī pretējais salikums – kad uzvārda pirmā daļa ir vācu, bet otrā – latviešu vārds, piemēram, Eizengraudiņš.
Institūta pētnieks Pauls Balodis referēja par laika gaitā izzudušajiem latviešu uzvārdiem. Interesants un saskanīgs ar iepriekš pieminētajiem referātiem šķiet secinājums, ka tikai aptuveni 34% no Latvijā izplatītajiem uzvārdiem ir tiešām latviešu cilmes. Pārējie ir aizguvumi no vācu, zviedru, krievu, poļu un igauņu valodas, secina pētnieks.
Daļu izzudušo uzvārdu varētu skaidrot gan ar cilvēku izceļošanu 19. un 20. gadsimta mijā, gan arī došanos trimdā 20. gadsimta 40. gados, tāpat pētnieks pieļauj, ka daļu uzvārdu īpašnieki kādā brīdī mainījuši to reālās vai iedomātās nelabskanības dēļ.
21. gadsimtā vairs nav sastopami uzvārdi Gardeguns, Garvēders, Salmkāja, Kaktabullis, Klibzaķis, Zilpauts, Kukuļmuižnieks un citi, kas šķiet paužam negatīvas konotācijas.
Vēl līdz Latvijas neatkarībai visai izplatīts bijis biblisks uzvārds Mozus, taču tas vairs nav atrodams kopš 20. gadsimta 20. gadiem.
Savukārt institūta vadošā pētniece Laimute Balode referēja par jaunākajām izmaiņām jaundzimušo personvārdu došanas tendencēs Latvijā, salīdzinot tās ar personvārdu modi pirms simt gadiem un izgaismodama paralēles mūsu kaimiņzemēs.
Referātā izceltas tādas tendences kā dubultvārdu mode, īsu vārdu izvēle, starptautisku vai aizgūtu vārdu mode, toponīmiskas vai etnonīmiskas izcelsmes vārdu izvēle, vārdi bez diakritiskajām zīmēm – piemēram, izvēloties starp latvisko Mārtiņš un starptautisko Martins, daudzi vecāki paliek pie pēdējā.
Interesanti, ka vērojama arī tieši pretēja tendence, proti, izmantot ļoti latviskus, dabas semantikā balstītus vārdus, kā Kastanis vai Zemis, tāpat arī dot bērniem vārdus, kam ir toponīmiska izcelsme, piemēram, Beverīna, Turaida.
Pasaule mums apkārt
Četras pētnieces kongresā pievērsās vietvārdiem mums apkārt. Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Sanda Rapa referēja par Baltijas sakrālo toponīmiju, norādot, ka senās hronikas jau kopš 10. gadsimta piemin seno baltu paradumus pielūgt mežus, ūdenstilpes un kalnus.
S. Rapa norāda, ka mūsdienās sakrālie toponīmi – nozīmīgākās liecības par seno baltu vēsturi, tradīcijām un kultūru – palīdz atrisināt arheoloģiskus, vēsturiskus un kultūras jautājumus. Aptuveni puse sakrālo toponīmu attiecas uz kalniem, pārējie sadalās starp akmeņiem, atsevišķiem kokiem un ūdenstilpēm, savukārt norāde, ka runa tiešām ir par senu pielūgsmes vietu, var būt ne tikai apzīmējums ‘svēts’, ‘elks’, ‘dievs’, bet arī ‘ragana’, ‘velns’, tāpat personvārdi Jānis, Laima, Māra.
Institūta pētniece Anna Elizabete Griķe referātā aplūkoja Pasienes pagasta desmit kapsētās redzamos uzrakstus, pievēršot uzmanību tam, kādās valodās veikti uzraksti uz kapakmeņiem, kāds ir to vēstījums, krustu semiotika un fotogrāfiju izmantojums.
“Šīs mazās kapsētas, kas piederīgas mazapdzīvotiem vai izmirušiem ciematiem, var nodot vienu no pēdējām savu iemītnieku ziņām,” raksta pētījuma autore.
Toponīmijas laboratorijas pētniece Zane Cekula bija pievērsusies sakarībām starp ezeru un upju vārdiem, kas nereti ir vissenāko vietvārdu nesēji.
Savukārt Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas pārstāve Antra Kļavinska izpētījusi, kā vietvārdi tiek neoficiāli izmantoti apdzīvotu vietu vai to atsevišķu rajonu zīmološanā, proti, kādi apzīmējumi starp 2015. un 2019. gadu piešķirti dažādām Latvijas vietām ziņu portālos.
Starp šiem toponīmiem ir gan iesakņojušies, tādi kā Sigulda – Vidzemes Šveice, apzinātu mārketinga pasākumu rezultātā veidoti, tomēr plūstoši un mainīgi lietoti (piemēram, Tukums – Rožu / riteņbraucēju pilsēta, Jelgava var būt gan prezidentu, gan studentu un hercogu galvaspilsēta).
Sastopami arī pavisam negaidīti apzīmējumi, piemēram, Valka – mazā Lasvegasa vai Ludza – Marihuānas galvaspilsēta (īsu brīdi 2016. gadā, kad tur tika atrastas trīs marihuānas audzētavas).
