Monika Zīle: Vardarbības daudzgalvainais pūķis 6
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Salauzt var jebko, cilvēka būtību ieskaitot. Nereti bez piepūles. Turpretī salauztā izlabošanai nepieciešams smags darbs.” Džordžs Herberts, 17. gs. angļu dzejnieks
Izteikti atpaliekot ekonomiskajā attīstībā no tuvākajiem Baltijas kaimiņiem, vienā lauciņā esam pirmajā vietā. Bet diemžēl tas, ko atklāja Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (OECD PISA) 2018. gada pētījums, nav lepošanās vērts sasniegums – bulinga un mobinga līmenis Latvijas mācību iestādēs ir augstākais Eiropā. Pēc šī nepievilcīgā fakta nākšanas gaismā toreizējā izglītības ministre Ilga Šuplinska ierosināja izveidot plaša spektra programmu fiziskās un emocionālās vardarbības mazināšanai skolēnu vidē. Vadlīniju izstrādē piedalījās uzdevumam deleģētie Izglītības un zinātnes, Labklājības un Veselības ministrijas pārstāvji, bet svarīgais dokuments palika melnraksta veidolā. Tālāko attīstību nobremzēja politiskās kaislības koalīcijā un – pats galvenais! – programmas īstenošanai nepieciešamo finanšu trūkums. Piedevām uzradās Covid-19, samilza kompetenču izglītības ieviešanas ķibeles un joprojām neatrisinātie pedagogu darba samaksas jautājumi.
Ka bulings un mobings izglītības iestādēs joprojām plaukst, liecina 2021./2022. mācību gadā veiktais sociālā projekta “Neklusē” pētījums: 24 procenti skolēnu apstiprināja, ka piedzīvojuši pāridarījumus gan no vienaudžiem, gan pedagogiem. Tagadējā izglītības ministre Anda Čakša (“Jaunā Vienotība”) cer, ka situāciju mainīs uz labo pusi Somijā izstrādātā programma KiVa, kuru jau šā gada septembrī ieviesīs Latvijas skolās. Starptautiska pieredze liecinot, ka programmas ietekmē mazinās vardarbību atbalstošas izpausmes un pieaug bērnu pozitīva attieksme pret mācību vidi.
Droši vien tā ir, ja organizē paredzētās tiešsaistes spēles skolēniem, metodiski strādā vienlaikus ar vardarbi un cietušo bērnu, izdod vecākiem un pedagogiem nepieciešamas rokasgrāmatas un īsteno virkni citu ieteikumu, kuru noslēgumā ir iespaidīgs izmaksu skaitlis. Nav jāatgādina, cik bieži pret līdzīgu ciparu slieksni jau agrāk paklupuši vairāki mācību vides uzlabošanas nodomi. Ja mūžīgajam naudas badam izglītības sfērā pievieno psihologu un dažādu līmeņu atbalsta personāla trūkumu skolās, tad skepse par KiVa iespējām uzlabot vardarbīgo gaisotni ir pamatota. Ticību jaunās programmas brīnumnūjiņai mazina vēl kāds fakts: 44% “Neklusē” pētījuma ietvaros aptaujāto skolotāju stāstīja par emocionālajām traumām, kuru lauvas tiesa piedzīvota no bērnu vecākiem. Te arī netieša atbilde uzjautājumu, vai drīkst cerēt, ka vecāki ar entuziasmu atbalstīs KiVa piedāvātos pasākumus.
Bez šaubām, izskaust mobingu izglītības iestādēs būtu daudz vienkāršāk, ja emocionālie pāridarījumi bijuši tikai skolēnu vides problēma. Vardarbība ir kā pūķis ar daudzām galvām, kuras nav iespējams saskaitīt, jo palaikam pēkšņi mēdz uzrasties iepriekš neapzinātas. Tā notika arī nesen, kad pazīstamam rakstniekam slimnīcā neļāva atvadīties no mirstošas dzīvesbiedres. Protams, nav nozīmes, kas tu esi – literāts vai sētnieks, sirds jebkuram gatava salūzt sāpēs no apziņas, ka mīļotam cilvēkam šīsaule jāpamet stindzinošā vientulībā. Aizgājēju tai nolēmušie mediķi prasti mobingoja bēdu sagrauzto vīru.
Vēl svaigāks piemērs. Daži politiķi saskatījuši papildinājumu trūcīgajam veselības aprūpes budžetam sociālo iemaksu pārdalē. Ar šo “ģeniālo” priekšlikumu nu tiek spīdzināti gan esošie, gan nākotnes pensionāri, kam jau tāpat bažas par vecumdienu maizi. Kas tas ir, ja ne plaša mēroga mobings un bosings, sakiet?
