Mīti un realitāte 0
Vardarbība pret sievieti ir jebkurš pret viņu vērsts vardarbības akts, kura nodoms vai sekas ir fiziska, seksuāla vai psiholoģiska rakstura kaitējums vai ciešanas, ieskaitot draudus un personīgās brīvības atņemšanu. Šādu īsu definējumu vardarbībai pret sievieti pasākumā minēja Eiropas Psihoterapijas asociācijas un Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificēta psihoterapeite Aiga Abožina.
Stāsti par nejaušu kritienu vai sadzīves likstām parasti tiek izdomāti kauna, bezcerības un atriebības baiļu dēļ. Apkārtējiem tiešām ir grūti noticēt, ka zilumu zem acs vai citās vietās uz ķermeņa sieviete guvusi tikai tāpēc, ka vīram bijis draņķīgs garastāvoklis, ka ārā līst lietus, ka kotletes, ko laulātā pagatavojusi vakariņām, piedegušas vai bērns slikti uzvedies.
Taču vardarbība jebkurās izpausmēs ir un paliek noziegums. Der atgādināt, ka Krimināllikumā par smagu miesas bojājumu nodarīšanu paredzēts sods ar brīvības atņemšanu uz daudziem gadiem, turklāt nav svarīgi, kur šis noziegums noticis: uz ielas, mežā vai mājās.
Statistikas dati gan liecina, ka sievietes lielākoties cieš no vardarbības savās mājās. Varmākas visbiežāk ir cietušo vīri, partneri, ģimenes locekļi un paziņas, nevis nejauši sastapti svešinieki. Vardarbīgi cilvēki parasti nespēj kontrolēt savu uzvedību un nespēj savu rīcību loģiski izskaidrot. Viņi sievietes izolē arī no apkārtējās sabiedrības – neatļauj nekur iet, ne ar vienu runāt, atņem mobilo telefonu, atslēgas… Turklāt pastāv arī emocionāla vardarbība, kad vīrietis aizskar sievieti ar vārdiem un apvainojumiem, noniecina visu, ko viņa dara un saka. Pat ja vīrietim ir iemesls būt dusmīgam, viņam nav tiesību izpaust savas dusmas varmācīgā veidā.
Psihoterapeite nosauca arī biežākos mītus, kas šādos gadījumos eksistē:
• nevienam nav tiesību iejaukties ģimenes lietās – māja ir neaizskarama teritorija;
• sieviete tiek piekauta tāpēc, ka pati izprovocē vīru;
• ja sieviete paliek kopā ar vīru vai draugu pēc tam, kad viņš sievieti ir piekāvis, tātad viņai tas patīk;
• sievietes pašas mēdz būt vardarbīgas pret saviem vīriešiem;
• sievietes, kuras tiek piekautas, ir mazizglītotas un nāk no sociāli nelabvēlīgas vides;
• bērni, kuri auguši vardarbīgās ģimenēs, necieš un izaug kā normāli sabiedrības locekļi.
Nereti sievietes cieš no vardarbības gadiem ilgi, jo baidās no turpmākas vardarbības un finansiālām grūtībām pēc aiziešanas no vīra, uzskata, ka ģimenei tomēr jāpaliek kopā, ka bērniem vajadzīgs tēvs. Šādās ģimenēs cietēji ir bērni – vardarbību mājās viņi sāk uztvert kā normālu parādību, kā partneru kontaktēšanās veidu un vēlāk savas ģimenes veidos tāpat.
Kā rīkoties?
Sievietei pašai jāapzinās, ka viņa saskārusies ar vardarbību un ka vēlas šo situāciju mainīt. Svarīgi, lai būtu kāda uzticamības persona, piemēram, draudzene vai kāds radinieks, pie kura vērsties. Pēc tam jāmeklē profesionāla palīdzība sociālajā dienestā, bāriņtiesā, atbalsta grupā… Jāņem vērā, ka izkļūt no šādām situācijām nebūs viegli – gan aiziešana no mājām, gan laulības šķiršana, gan pāridarītāja sodīšana prasīs lielu enerģiju un ticību saviem spēkiem.
!!! Ko darīt? Izsauciet policiju! Nav svarīgi, vai tā būs valsts vai pašvaldības policija, – nevienu izsaukumu viņi nedrīkst atstāt bez ievērības, un tā ir policijas dežuranta kompetence, kādu policijas struktūrvienību sūtīt. Policijas pienākums ir pārtraukt noziegumu, veikt notikuma vietas apskati, savākt pierādījumus, sniegt palīdzību cietušajiem, noskaidrot lieciniekus, aizturēt vainīgo personu, izsniegt nosūtījumu uz tiesu medicīnisko ekspertīzi.
Policijai arī obligāti jāsastāda akts par notikušo. Šis dokuments vēlāk noderēs, ja tiks ierosināta krimināllieta un būs nepieciešams apliecinājums tiesai, ka notikusi vardarbība. Policijas uzdevums ir cietušā nogādāšana medicīnas iestādē, lai veiktu veselības pārbaudi un sniegtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Tiesu medicīnisko ekspertīzi gan veic tikai pēc policijas lēmuma pieņemšanas par tās nepieciešamību. Arī pats upuris var doties uz medicīnas iestādi, bet jāatceras, ka tas jādara, cik vien iespējams ātri pēc notikušā. Svarīgi būtu sameklēt arī juristu, lai lūgtu padomu un palīdzību. Ja cietušajai ir finansiālas problēmas, tad jāmeklē bezmaksas iespējas.
SVARĪGI
Pieteikums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas jāiesniedz tiesai pēc aizskāruma nodarīšanas vietas. Tiesa vai tiesnesis šo pieteikumu izskata ne vēlāk kā nākamajā darbdienā pēc tā saņemšanas.
SVARĪGI
Pagaidu aizsardzības līdzekļi pret vardarbību:• pienākums atstāt mājokli, aizliegums atgriezties un uzturēties tajā;
• aizliegums uzturēties konkrētās vietās;
• aizliegums satikties un uzturēt fizisku vai vizuālu saskari, kā arī jebkurā veidā sazināties;
• izmantojot citu personu starpniecību, aizliegums organizēt satikšanos vai sazināšanos;
• aizliegums izmantot personas datus;
• citi aizliegumi, kurus noteikusi tiesa vai tiesnesis.
Uzziņa
Vardarbībai parasti ir trīs raksturīgas fāzes:
1. spriedzes pieaugšana – kad varmāka negatīvi reaģē uz jebkuru sasprindzinājumu, bet potenciālais upuris cenšas izvairīties no saskarsmes vai arī kļūst bezierunu paklausīgs, taču pāridarītāju tas nevis nomierina, bet iedrošina rīkoties tālāk.
2. vardarbības akts – kad salīdzinoši īsā laika sprīdī notiek nekontrolēta uzkrājušās spriedzes izlādēšanās (nereti varmāka pēc tam pat īsti nesaprot, kāpēc tā rīkojies).
3. medusmēnesis – miers un aplidošana, kad pāridarītājs ir ļoti mīļš un labs, vairākkārt atvainojas, pielabinās, apber ar ziediem un dāvanām, bet upuris notic, ka varmāka tomēr varētu mainīties.
