Par cilvēka dzīvi vislabākā liecība ir viņa darbi. Vārda bruņinieks – Zigmunds Skujiņš 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Par cilvēka dzīvi vislabākā liecība ir viņa darbi. Par rakstnieka dzīvi – viņa grāmatas. Padarītais var būt tik pamanāms un nozīmīgs, ka runā skaidru un nepārprotamu valodu par paša autora personību. Zigmunds Skujiņš (1926.25.12.–2022.29.03.) bija viens no šādiem cilvēkiem.
Kas bija Zigmunds Skujiņš? Rakstnieks, protams. Uz zinātkāro lasītāju jautājumiem, kā izvēlējies par labu rakstniecībai, Zigmunds Skujiņš, šķiet, visprecīzāk atbildējis savā kultūrvēsturiskajā atmiņstāstā “Sarunas ar jāņtārpiņiem”: “Jau no zēna gadiem esmu zinājis – būšu rakstnieks.
Iespējams, ka vārds “zinājis” nav īstais. Iespējams, ka pareizāk sacīt – nojautis vai ticējis. Analoģijai: inkubatorā izperētas vistas, pīles un zosis. Vai pīle, tikai nejauši iekritusi dīķī, atklās, ka pieder arī ūdenim? Vai zoss, vienīgi suņa trenkāta, aptvers, ka spēj lidot? Nešaubos, ka būtība sevi pieteic apziņai ar instinkta signāliem.”
Būtība Skujiņa gadījumā bija sevi pieteikusi tik prasīgi un precīzi, ka jau 40 gadu vecumā viņš bija kļuvis par miljonāru – tiesa gan, izdoto grāmatu eksemplāru, ne dolāru, latu vai rubļu izteiksmē.
Laikraksts “Literatūra un Māksla” 1967. gada 25. novembrī rakstīja: “Izdevniecība “Izvestija” sērijā “Padomju romāna 50 gadi” 100 000 eksemplāru metienā laidusi klajā grāmatu, kurā ievietots Zigmunda Skujiņa romāns “Kolumba mazdēli”, kā arī Dagnijas Zigmontes stāsts “Esi stipra, Juta”.”
Tas bija jau trešais “Kolumba mazdēlu” izdevums krievu valodā, un līdz ar to vēl gluži jaunā rakstnieka grāmatu kopējais metiens bija sasniedzis 1 067 000 eksemplāru. Līdz aiziešanai aizsaulē Zigmunds Skujiņš bija kļuvis par multimiljonāru: viņa grāmatas pāri par 20 valodās izdotas jau vairāk nekā septiņos miljonos eksemplāru, pārliecinoši ierindojot viņu arī visvairāk tulkoto latviešu rakstnieku vidū.
Zigmunds Skujiņš dzimis Iļģuciemā, pieredzējis Latvijas neatkarības zaudēšanu un atgūšanu, Latvijas simto un savu 95. dzimšanas dienu.
Rakstnieka radošā mūža sākums liktenīgi sakrita ar traģiskajiem 40. gadiem. Starp spilgtām viņa jaunības atmiņām ir ne tikai pirmās biklās vizītes Rakstnieku savienībā, bet arī skaista 1941. gada 14. jūnija diena, kad pa ceļam uz darbu, kokzāģētavu Krīdenera dambī, pusaudzis ieraudzīja kravas mašīnas ar tajās sēdošiem dīvaini ziemīgi ģērbtiem cilvēkiem.
“Lai ilustrētu, cik liela toreiz bija neziņa un neizpratne par to, kas notiek, es nevaru nepieminēt traģiski maldīgos vārdus, ko desmit dienas vēlāk, kad Iļģuciemā krita vācu bumbas, sagraujot mājas un nogalinot cilvēkus, sacīja mana māte: “Bagātiem, dēliņ, vienmēr bijis labi un labi būs, arī tagadīt, redzi, viņus jau laikus aizveda tālāk, bet mūs te nāvē nost”,” atcerējās rakstnieks dzīves otrajā pusē. Un tad bija karš, no dalības tā pēdējā posmā tobrīd jau gandrīz pilngadīgo Skujiņu pasargāja tas, ka viņš tika aizvests darbā uz Vāciju. Jau 1945. gada nogalē Zigmunds Skujiņš atgriezās Latvijā un šeit nodzīvoja līdz dzīves pēdējam brīdim.
Jā, liktenis Zigmundam Skujiņam bija lēmis lielāko daļu dzīves pavadīt padomju iekārtā, un viņš noteikti nebūtu dēvējams par aktīvu disidentu, tomēr savos darbos rakstnieks pamanījās izvairīties no atklāta sociālistiskā reālisma, pat agrīnākajos no tiem liekot uzsvaru uz cilvēcisko izjūtu un attiecību dinamiku.
1965. gadā Skujiņš saņēma LPSR Valsts prēmiju un Rakstnieku savienības 5. kongresā kopā ar domubiedriem panāca savienības vadības maiņu, bet 1970. gadā iznāca viņa romāns “Kailums” – kā atzinis literatūras kritiķis Guntis Berelis, tas “iekļāvās to Ezeras, Bela un Lāma darbu virknē, kas radikāli izmainīja latviešu prozas kopainu”.
Trīs gadus vēlāk romānu izdeva trimdas apgāds “Tilts” – LPSR tas tūliņ un uz vairāk nekā desmit gadiem tika iekļauts nevēlamo darbu sarakstā. Tomēr atšķirībā no, piemēram, Vizmas Belševicas Zigmundu Skujiņu nepiemeklē publicēšanās aizliegums. 80. gados iznāk divas populārākās Zigmunda Skujiņa grāmatas – “Jauna cilvēka memuāri” un vērienīgais romāns “Gulta ar zelta kāju”, kas caur vienas dzimtas stāstu teju simts gadu garumā savam laikam visai drosmīgi atklāja arī Latvijas vēstures peripetijas.
Detaļas, kas īpaši agrīnajiem romāniem piešķīra reālistisku ticamību, rakstnieks izzināja, desmit gadus nostrādājot laikrakstā “Padomju Jaunatne” un tiekoties ar visdažādāko profesiju pārstāvjiem. Var diezgan nešaubīgi teikt, ka ikvienu jaunu literāro darbu pavadījusi plaša izpēte. Arī apskaužamais valodas elastīgums, bagātie zemteksti, plašais tēlainības līdzekļu klāsts nenāca pats no sevis, bet tika rūpīgā, neatlaidīgā darbā izaudzēts, izkopts, pilnveidots līdz katram rakstītājam apskaužamai pilnībai.
Un tas noved pie nākamā punkta, kas bija Zigmunds Skujiņš – kaismīgs latviešu valodas kopējs un sargātājs, jaunvārdu ieviesējs. Kurš tad savureiz nav lietojis viņa izdomātos apzīmējumus “vaļasprieks” vai “tālrāde”? Pats atzina, ka pie mīlestības pret latviešu valodu nonācis caur Ērika Ādamsona un Anšlava Eglīša darbiem, īpaši nozīmīgs bijis pēdējā romāns “Līgavu mednieki”.
Par latviešu valodas likteni bijis pārmaiņus gan optimistiski, gan pesimistiski noskaņots, bet vienmēr aktīvi aicinājis uz tās attīstību un saglabāšanu. 1982. gadā LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas prakses dienā rakstnieks uzstājās ar referātu “Par kustībām valodā”, 1987. gada Valodas svētkos teica runu “Nespersim valodai ar kāju!”. 1988. gadā “Padomju Jaunatnē” rakstnieks oponēja Latvijas Komunistiskās partijas pirmā sekretāra Borisa Pugo iecerei skolas ar latviešu mācību valodu apvienot ar krievu skolām.
Par šo jautājumu Zigmunds Skujiņš uzstājās arī 1988. gada Radošo savienību plēnumā, pieprasot nostiprināt tiesības uz izglītību dzimtajā valodā.
Vēl 1997. gadā rakstnieks publicējis rakstu “Latviešu valoda – tas ir nopietni!”, kurā lasāmas šādas pārdomas: “Līdzīgi kā dzīvības saglabāšanai virs mūsu galvām nepieciešams normāls ozona slānis, tautas pastāvēšanai nepieciešams arī neizdribis valodas jumts.
Dīvaini, ka tajā esošos caurumus ļoti daudzi uztver bez satraukuma, gandrīz vai ar tādu kā pašnāvnieku vienaldzību.
Nebūsim naivi. Jautājums par latviešu valodu Latvijā nav otrās vai trešās šķiras jautājums. Tas ir jautājums par Latvijas valsts neatkarību. Precīzāk, jautājums par vēlēšanos vai nevēlēšanos neatkarību saglabāt.”
Ne tikai šādi Zigmunds Skujiņš iesaistījās politikā. 1987. gadā rakstnieks kopā ar kolēģi Imantu Ziedoni, Rundāles pils saimnieku Imantu Lancmani, akadēmiķi Jāni Stradiņu un citām nozīmīgām personībām piedalījies Latvijas Kultūras fonda dibināšanā; bija tā pirmās valdes prezidija loceklis.
Barikāžu laika radiorunā un rakstā “Testaments” žurnālā “Karogs” aicināja nešaubīties par Latvijas neatkarības atgūšanu. No 1992. līdz 1995. gadam darbojās Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja amatā. Tieši Zigmunda Skujiņa sarakstīto runu Valsts prezidents Guntis Ulmanis nolasīja pie Brīvības pieminekļa 1994. gada jūlijā, kad vēsturiskā vizītē Latviju un Baltijas valstis pirmo reizi apmeklēja ASV prezidents Bils Klintons.
Zigmunds Skujiņš bija arī aktīvs kultūras mantojuma kopējs. Kopā ar domubiedriem rakstnieks veicinājis Sv. Pētera baznīcas torņa atjaunošanu. Viņš gādājis par daudzu nozīmīgu Latvijas kultūras personību atdusas vietu sakopšanu un vairāku trimdas rakstnieku – arī Jāņa Jaunsudrabiņa – pīšļu pārapbedīšanu dzimtenē.
Un visbeidzot – domājams, neviens Zigmunda Skujiņa trūcīgajā Iļģuciema puikas bērnībā nevarēja paredzēt, ka pēc daždesmit gadiem viņš būs kļuvis, kā 1988. gadā žurnālā “Avots” tikai daļēji ar ironiju rakstīja Aivars Tarvids, par labāko reklāmu latviešu padomju literatūras pēckara gadu sasniegumiem: “Censonis no Rīgas strādnieku priekšpilsētas, īsts pašmāju “self made man’s”, kura veidols tik organiski iekļaujas Rakstnieku savienības bagātajos interjeros, akadēmisko teātru pirmizrāžu burzmā vai mākslas izstāžu vernisāžās.”
Zigmunds Skujiņš vienmēr bija nevainojami eleganti ģērbies, tādu pašu eleganci, atturīgu, taču sirsnīgu, saglabājot attiecībās ar pasauli un līdzcilvēkiem.
Nemaz nav tik bieži gadījumi, kad iekšējais saturs tik pilnīgi atbalsojas ārējā satvarā, atgādinot, ka pilnība retumis tomēr ir iespējama. Paldies un ardievu, Meistar!
