“Nomelnojot Rietumu vakcīnas, Kremļa propagandisti iešāvuši paši sev kājā!” Saruna ar Mārci Balodi 33
Juris Lorencs, Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Austrumeiropas politikas pētījumu centrs (APPC) ir 2006. gadā dibināta nevalstiska organizācija, kuras galvenais mērķis ir dot ieguldījumu Latvijas ārpolitikas attīstībā, stiprinot ekspertīzi par Krievijas attīstību un tās ārpolitikas izpausmēm kaimiņvalstīs.
Centra pētnieki galveno uzmanību līdz šim veltījuši Krievijas reģionālajai ārpolitikai, tās attiecībām ar Baltijas valstīm un Eiropas Savienību, īpaši pievēršoties Krievijas “maigās varas”, tautiešu un mediju politikas, publiskās diplomātijas un citu ietekmes mehānismu izpētei.
Pagājušā gada nogalē Austrumeiropas politikas pētījumu centrs sadarbībā ar organizāciju “Globālais dezinformācijas indekss” izstrādāja pētījumu par dezinformācijas risku divdesmit trijos Latvijas interneta medijos.
Daži secinājumi no šā pētījuma: “Latvijas ziņu vietņu dezinformācijas risku izvērtējumā konstatējam diezgan polarizētu risku diapazonu. Kamēr divām trešdaļām vietņu ir augsts vai maksimāls riska līmenis, tikai četras vietnes ietilpst vidējā diapazonā.”
“Pētījums atklāja, ka daudzās Latvijas ziņu vietnēs nav politikas attiecībā uz kļūdu labošanu. Rezultātā sabiedrības uztvere daļēji sakrīt ar realitāti.
Runājot par “klikšķu medīšanas” uztveri, mūsu virsrakstu analīze atklāja, ka izlasē iekļautās ziņu vietnes parasti izmanto virsrakstus, kas precīzi atspoguļo viņu stāstu saturu.
Šī neatbilstība starp mūsu atklājumiem un sabiedrības uztveri varētu izrietēt no atšķirības starp vietņu pašreizējo un iepriekšējo darbību.”
“Latvijas plašsaziņas līdzekļu vietnes parasti parāda zemu risku, kad runa ir par satura uzticamības rādītājiem. Tomēr šo domēnu vispārējos vērtējumus samazina darbības trūkumi, jo īpaši attiecībā uz pārredzamu informāciju par vietnes īpašniekiem vai patiesajiem labuma guvējiem, tās finansējumu un citām darbības un redakcijas politikām.”
Ko īsti nozīmē šie secinājumi – par to sarunā ar vienu no šā pētījuma līdzautoriem MĀRCI BALODI.
Patlaban atrodamies Austrumeiropas politikas pētniecības centrā. Tepat blakus ir Rīgas kanāls, Pulvertornis un Nacionālais teātris. Starp citu, kas mēs esam – Centrāleiropas, Austrumeiropas vai Ziemeļu valsts? Vai tomēr Baltijas valsts?
M. Balodis: Vispirms jau mēs esam Rietumu valsts. Rietumos sakņojas mūsu vērtības, uz Rietumiem orientēts Latvijas ģeopolitiskās izvēles vektors. Savā mentalitātē mēs, latvieši, gan vairāk tiecamies uz Ziemeļeiropu.
Savukārt vēsturisko notikumu attīstības rezultātā Latvija ilgu laiku atradusies Austrumeiropas, pirmām kārtām jau Krievijas, iespaidā. Arī problēmas un izaicinājumi, ar kuriem ik pa laikam saskaramies, raksturīgi tieši Austrumeiropas valstīm.
Summējot iekšējos un ārējos iespaidus, var teikt – kopā ar Lietuvu un Igauniju mēs esam kaut kas īpašs. Mēs esam Baltijas valstis.
Jebkurā gadījumā mūs iespaido Austrumeiropā, it īpaši jau Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā, notiekošais. Atkarība un ietekme kļūst aizvien globālāka. Varbūt pats spilgtākais piemērs – informācijas izplatīšana. Nereti tā ir nepatiesa un melīga, ko apzīmē ar vārdu “dezinformācija”. Kādi no pētnieku skatpunkta ir šīs rīcības mērķi – ekonomiski, politiski, ideoloģiski?
Dezinformācija ir instruments, rīks, kas parasti tiek izmantots kādās īpašās interesēs. Piemēram, uzņēmums var izplatīt dezinformāciju, melu ziņas par saviem konkurentiem ar mērķi tos nomelnot, izspiest no tirgus un tādējādi gūt materiālu labumu.
Runājot par dezinformāciju, kas uz Latviju plūst no Krievijas, tā ir tikai un vienīgi politiski motivēta, izrietoša no Krievijas ģeopolitiskajām interesēm.
Izsakoties vienkāršos vārdos – celt savas akcijas un vienlaikus gremdēt nedraugu un konkurentu akcijas.
Mēģināt iestāstīt, ka tikai un vienīgi Krievijā slēpjas atbildes uz modernās pasaules izaicinājumiem. Ka te var atrast atbildes uz jautājumiem, kā sasniegt progresu un attīstību.
Vienlaikus Rietumu pasaule tiek iztēlota kā trula, deģenerējusies sabiedrība bez vērtībām un morāles.
Pēdējā laikā vismaz mani uztrauc dezinformācija, kas saistīta ar Covid-19 vakcīnām. Rodas sajūta, ka tiek izplatīta gan ar mērķi vairot uzticību “Sputņik V” vakcīnai, gan tieši otrādi – graut uzticību vakcīnām kā tādām.
Krievijas mērķis ir šķelt Rietumus. Tās radītā dezinformācija ir oportūnistiska. Tā mētājas, cenšas pielāgoties situācijai un izmanto radušās izdevības, ko uzskatāmi parādīja Covid-19 pandēmija.
Viens no Krievijas vēstījumiem apgalvo, ka vīrusam kājas augot Rietumos, precīzāk – ASV. Ka tā esot specoperācija, īpaša bioloģiskā ieroča izmantošana ar mērķi vājināt un pakļaut Krieviju.
Cits vēstījums cenšas graut Rietumu, tai skaitā arī Latvijas, sabiedrības uzticību medicīnai, zinātnei un vakcīnām. Rezultātā sabiedrība kļūst polarizēta, veidojas divas teju vai nesamierināmas nometnes – vakcīnu aizstāvji un pretinieki.
Tā ir situācija, kurā daļa sabiedrības kļūst uzņēmīga arī pret citāda veida vēstījumiem, kas jau var būt politiskas dabas. Mēs jums palīdzēsim, mēs jūs glābsim!
Tāpēc Krievijai tik svarīga bija pagājušajā gadā Itālijai sniegtā palīdzība.
Rīcība, ko varēja slavināt pa visu pasauli. Līdzīgs ir vēstījums par “Sputņik” vakcīnu – kamēr “sapuvušie” Rietumi “čammājas”, mūsu vakcīna jau gatava! Sausais atlikums – ārkārtas situācijās demokrātijas nespējot izlēmīgi un operatīvi rīkoties.
Savukārt autoritāras valstis kā Krievija vai Ķīna, kurās līderi stingri pasaka, ko un kā darīt, ar problēmām tiekot galā lieliski.
Tagad redzam, ka pašā Krievijā vakcinācijas tempi būtiski atpaliek no Rietumu valstīm, epidēmija vēršas plašumā.
Pirmkārt, tas tikai liecina, ka Krievijas iedzīvotāji neuzticas varai, kas aicina vakcinēties. Otrkārt, nomelnojot Rietumu vakcīnas, Kremļa propagandisti iešāvuši paši sev kājā. Jo daudzi krievi vairs netic arī vietējai vakcīnai “Sputņik”.
Treškārt, pandēmija atklāj arī Krievijas pārvaldes problēmas.
Pagājušā gada pavasarī prezidents Putins mēģināja distancēties no cīņas ar Covid-19 pandēmiju, noveļot atbildību uz valdību un reģionu administrācijām.
Taču autoritārā valstī priekšnieki “uz vietām” nav pieraduši izrādīt iniciatīvu, tie gaida, ko teiks tie tur “augšā”.
ASV prezidents Džo Baidens nesen izteicies, ka dezinformācijas izplatīšana par Covid-19 sociālajos tīklos esot savdabīga “cilvēku nogalināšana”, piebilstot, ka “pandēmija pamazām kļūst par nevakcinētās sabiedrības daļas problēmu”. Kā jūs domājat – vai tie, kuri izplata dezinformāciju, ir apzināti kaitnieki vai tā saucamie noderīgie idioti?
Mūsdienās līdz ar sociālo tīklu attīstību radusies situācija, kad katrs individuālais cilvēks kļūst par informācijas izplatītāju, pat par atsevišķu, patstāvīgu mediju.
Jāņem vērā, ka dezinformācija parasti apelē nevis pie prāta, pie racionāliem argumentiem, bet gan pie cilvēka emocijām. Bieži gadās, ka sociālo tīklu lietotāji, labu gribēdami, dalās ar satraucošām, bet nepārbaudītām ziņām, kas viņiem šķiet svarīgas.
Vislielākais pieprasījums pēc informācijas rodas informācijas vakuuma apstākļos, kad nav skaidrības par notiekošo.
Diemžēl var izrādīties, ka šī informācija ir nepatiesa. Vēl vairāk – tā ir speciāli radīta ar mērķi maldināt sabiedrību.
Vai tas tiek darīts “sporta pēc” vai ar apzinātu mērķi kaitēt sabiedrībai, jau ir dziļākas izpētes jautājums.
Bet līdzās sociālajiem tīkliem pastāv arī interneta mediji, kuri nodarbina žurnālistus un autorus. Es pats katru dienu ieskatos vairākos Latvijas ziņu portālos. Pagājušā gada nogalē APPC publicēja pētījumu par dezinformācijas risku Latvijas interneta mediju vidē. Kāda ir situācija mūsu valstī?
Kopumā situācija nav slikta. Galvenās problēmas, ar ko saskaramies Latvijā, – nereti trūkst pilnvērtīgas informācijas par medija īpašniekiem jeb akcionāriem un patiesā labuma guvējiem. Dažkārt arī par rakstu autoriem.
Būtu labi, ja portāli publicētu kaut nelielu informācija par autoriem, viņu biogrāfijas, ka būtu pieejams viņu iepriekšējo rakstu arhīvs.
Ideālā gadījumā minēti arī autoru sociālo tīklu konti, uzrādīta iespēja ar viņiem sazināties. Nereti sastopami gadījumi, kad kā autors tiek norādīta “redakcija” vai “medijs”. Bet aiz katra raksta taču stāv reāls, dzīvs cilvēks.
Saprotams attaisnojums situācijai, kurā netiek minēts autora vārds, ir nepieciešamība viņu aizsargāt. Kāpēc ir svarīgi zināt autora vārdu? Jo dezinformācijas laikmetā, kurā patlaban dzīvojam, par viltus ziņu autoriem parasti nav atrodama nekāda informācija.
Tas nozīmē, ka patiesais autors slēpjas aiz cita, izdomāta vārda. Patiesībā tas ir viens no veidiem, kā identificēt viltus ziņu – ja aizdomīga raksta autors nav atrodams interneta meklētājos, mums, visticamāk, ir darīšana ar mērķtiecīgi radītu viltus ziņu.
Kā jūs domājat – vai situācijā, kad vīruss nopietni apdraud katru no mums un īpaši jau nevakcinētu cilvēku, medijiem nevajadzētu nodarboties ar kaut ko līdzīgu pašcenzūrai, nedodot iespēju izteikties vakcinācijas pretiniekiem?
Šāds viedoklis, ka medijiem nevajadzētu dot iespēju izteikties visiem, kuri to vēlas, patiešām pastāv. Sava daļa taisnības šādā apgalvojumā ir. Un tomēr demokrātiskā sabiedrībā mediju galvenais uzdevums ir izplatīt informāciju, izglītot un skaidrot.
Informācija nav jāslēpj, vienlaikus jāraugās, lai katra strīdīga un diskutējama problēma tiktu vispusīgi, dziļi un profesionāli iztirzāta.
Diemžēl šodienas apstākļos ir uzradušies cilvēki, kuri, ja tā varētu teikt, apzināti taisa sev lētu popularitāti uz “pandēmijas viļņa”.
Te nu gan medijiem vajadzētu uzņemties sargsuņa lomu un sniegt vispusīgu informāciju par šādiem centieniem. Arī painteresēties, kāpēc cilvēks tā dara, kāda ir viņa interese un mērķi.
Vai atšķiras latviešu un krievu valodā rakstošie mediji?
Sīkāk papētot Latvijas krievvalodīgos rakstošos un raidošos medijus, kļūst redzams, ka dažu mediju īpašniekiem ir vairāk vai mazāk ciešas saites ar Krieviju un tās politiskajām aprindām.
Tā ir situācija, kas prasa pastiprinātas uzmanības pievēršanu. Diemžēl tas var radīt neuzticamības atmosfēru ap tiem krievu valodas medijiem, kuriem ir tīri nodomi un kuri nodarbojas ar kvalitatīvu un uzticamu žurnālistiku.
Tāpēc gribētu īpaši uzsvērt, ka Latvijā mediju valoda pati par sevi nav kvalitātes vai objektivitātes kritērijs.
Patiesībā krievvalodīgajiem medijiem Baltijā ir liela nozīme. Ja es vēlos uzzināt, kas notiek Lietuvā vai Igaunijā, tad ieskatos šo valstu portāla “Delfi” krievvalodīgajās versijās…
Lūk, vēl viens piemērs, kā izpaužas Baltijas reģiona īpatnība. Un papildu arguments tam, cik nepieciešama un svarīga ir arī krievu valodā pieejamā informācija.
Kas, jūsuprāt, ir uzticama žurnālistika?
Uzticamu žurnālistiku pirmām kārtām raksturo divi fundamentāli principi – caurspīdība un neatkarība. Caurspīdība nozīmē, ka sabiedrībai ir pieejama informācija par medija īpašniekiem un patiesā labuma guvējiem.
Īpašnieku iespējamās saistības ar valsts pārvaldi vai politiskajiem spēkiem, varbūtējā ietekme citos medijos. Savukārt medija neatkarība nozīmē to, ka tā redakciju nevar iespaidot ne varas struktūras, ne īpašnieku uzskati un iegribas.
Sevišķi interneta mediju uzticamību vairo iespēja ziņot par iespējamo kļūdu kādā rakstā un atbilstošu reakciju pēc šādas ziņas saņemšanas. Īpaša tēma ir komentāru politika – ko drīkst un ko nedrīkst ievietot.
Vai ir pieļaujama pilnīgi anonīmu komentāru publicēšana?
Jautājums, ko mēs vēlamies ar komentāriem sasniegt. Pieredze liecina, ka daudzmaz jēdzīga un vērtīga interneta diskusija par kādu rakstu veidojas gadījumā, ja portāls pieprasa reģistrēšanos, nu kaut vai ar kāda sociālā tīkla palīdzību.
Pētījumā secināts, ka Latvijas medijos nav īpaši izplatīta “klikšķu medīšanas” prakse. Situācija, kad tiek sagudroti skandalozi, uzmanību piesaistoši virsraksti, kas nereti neatbilst raksta saturam. Toties Krievijā tā ir visai izplatīta parādība. Piemēram, “slavenā aktrise dzīvo pēdējās dienas”. Atverot rakstu, redzam, ka pēdējās dienas gan, tikai nevis dzīvē, bet gan vecajā dzīvoklī. Kā jūs to skaidrotu?
Tā saucamā “klikšķu medīšana” ir globāla parādība. Pastāv tehnoloģijas, kas atļauj klikšķus uz kādu virsrakstu pārvērst naudā jeb, kā tagad pieņemts teikt, “monetizēt”.
Es domāju, ka galvenais iemesls, kāpēc šī prakse Latvijā nav īpaši izplatīta, ir mūsu reklāmas tirgus mazais apjoms. Ienākumi no “klikšķiem” ir nelieli un neatsver slikto slavu, kas velkas līdzi izteiktiem “klikšķu” portāliem.
Neaizmirsīsim, ka “klikšķus” šodien var nopirkt, tā šķietami ceļot medija, autora vai kāda vēstījuma popularitāti.
Ir cilvēki, kuri nepārtraukti sērfo internetā un “klikšķina” uz noteiktiem, iepriekš atrunātiem virsrakstiem. Saprotams, par samaksu.
Mums, pētniekiem, tas nozīmē, ka tikai uz klikšķiem balstīta interneta medija analīze nav objektīva jau pašā saknē.
Jūsu pētījumā konstatēts, ka naida runas izmantošana interneta medijos Latvijā esot visai reta parādība. Bet kas šodien ir naida runa?
Ar naida runu parasti saprot izteiksmes veidu, kas musina uz neiecietību un vardarbību pret kādu sabiedrības grupu.
Debates, kas Latvijā, patiesībā visā pasaulē, pašreiz risinās ap naida runas definīciju, skaidrojamas ar to, ka pamazām mainās sabiedrības izpratne par to, kas ir pieļaujams un kas nav, kur beidzas pieklājība un kur jau sākās agresija.
Šajā procesā vajadzētu iesaistīties medijiem, skaidrojot, ka cīņa pret naida runu nav vārda brīvības ierobežošana, ka vārda brīvība nozīmē arī atbildības uzņemšanos par izteikto vai rakstīto vārdu.
Bet dažs labs varbūt teiks – naida runa ir mana vārda brīvība.
Tad vietā ir teiciens – mana brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka degungals. Tomēr galvenais, ko der atcerēties, ir – naida runa neveicina saliedētību un savstarpēju uzticēšanos.
Tātad vietas, kur būtu jānovelk naida runas robežas, pirmām kārtām atrodas mūsu prātos un mūsu sirdīs. Bet kā jūs saredzat mediju nākotni?
Mēs jau runājām, ka šodien teju vai katrs cilvēks var kļūt par mediju, nepieciešams tikai interneta pieslēgums un auditorija. Nav pat vajadzīga īpaša žurnālista izglītība un darba pieredze.
Interesanti, ka šā gada sākumā Krievija publicēja plānošanas dokumentu par šīs valsts informatīvās ietekmes palielināšanu pasaulē. Tajā citstarp minēts, ka lielāku nozīmi vajadzētu pievērst tā saucamajiem alternatīvajiem medijiem, pirmām kārtām blogeriem un “influenceriem”.
Tas varētu būt liels izaicinājums Latvijai. Mēs patlaban cenšamies ierobežot Krievijas dezinformāciju, vēršoties pret dažiem televīzijas kanāliem.
Daudz grūtāk ir vērsties pret privātpersonu, interneta blogeri, kurš noliedz jebkādu sakaru ar Krievijas politiskajām aprindām. Tas ir mans privātais viedoklis, lieciet man mieru! Juridisko pamatojumu šādu darbību ierobežošanai piemeklēt ir daudz grūtāk.
Katrā ziņā mums priekšā ir jauni un neparasti izaicinājumi. Ko darīt?
Sabiedrībā jānostiprina medijpratība. Katram no mums jāapzinās, ka, ja sociālajos tīklos kāds cilvēks apgalvo, ka tas, lūk, ir slikti un tas ir labi, tas automātiski vēl nebūt nenozīmē patiesību pēdējā instancē.
Nevajag ļaut vaļu emocijām, dezinformācijas izplatītāji to vien gaida. Medijiem vajag turēt kvalitātes standartus un celt tos vēl augstāk.
Sabiedrībai vajadzētu apzināties, ka laba žurnālistika kaut ko maksā. Vairāki Latvijas interneta mediji jau ir pārgājuši uz abonementu sistēmu. Summas nav lielas, tikai daži eiro mēnesī.
Bet tas ir atspaids medijam, kas vairo tā finansiālo un redakcionālo neatkarību. Savukārt valsts līmenī nepieciešama efektīva, saprotama un proaktīva, apsteidzoša stratēģiskā komunikācija ar sabiedrību.
Tas neļautu veidoties bīstamam informācijas vakuumam.
Valsts iestāžu un amatpersonu komunikācija ar sabiedrību pandēmijas apkarošanas un vakcinācijas kampaņas laikā gan nav īpaši izcila.
Būsim optimisti un cerēsim, ka valsts pārvaldei šis laiks būs savdabīgas ugunskristības un iegūtā pieredze ļaus izvairīties no līdzīgām kļūdām nākotnē.
Vizītkarte. Mārcis Balodis
Mārcis Balodis (dz. 1993. gadā) studējis sociālās zinības Rīgas Stradiņa universitātē. Strādājis Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijā, patlaban ir viens no Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniekiem.
Viņa zinātnisko interešu lokā – Latvijas un Krievijas attiecības, hibrīdkarš un dezinformācijas ietekme uz politiskajiem procesiem.
NEĻAUJIET MELIEM IZPLATĪTIES!
Ja jums rodas aizdomas, ka lasāt, klausāties vai skatāties viltus ziņu, tad informējiet par to “Latvijas Avīzes” redakciju, rakstot [email protected].
Jūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
