Juris Lorencs: Varbūt “viņiem” tiešām ir vienalga. Bet mums? 2
Jau vairāk nekā nedēļu pasaule runā par provokatīvo uzrakstu uz Melānijas Trampas vējjakas muguras: “I really Don’t care, do you?” Tātad tulkojumā: “Man tiešām ir vienalga, un jums?” Šādu apģērbu ASV pirmā lēdija bija uzvilkusi nelegālo imigrantu bērnu centra apmeklējuma (tātad faktiski žēlsirdības un līdzcietības misijas!) laikā Teksasā. Divas iespējas – vai nu viņa to darījusi speciāli, vai muļķības pēc. Pavisam neparasti savas sievas rīcību traktējis prezidents Donalds Tramps. Ar šo uzrakstu Melānija esot vēlējusies nosūtīt signālu. Tikai signāls esot domāts nevis nelaimīgajiem imigrantu bērniem un pat ne amerikāņu tautai, bet gan “viltus ziņu medijiem”. Savā “Twitter” kontā Tramps ierakstījis: “Melānija saprot, cik viņi ir nepatiesi, un viņu tiešām tas vairs neuztrauc.”
Arī Baltā nama aizkulišu pazinēji uzskata, ka Trampa kundzes vēstījums nav bijis nejaušs. Par labu šai versijai liecinot fakts, ka miljardiera sieva šoreiz esot uzvilkusi neparasti lētu (nieka 49 eiro!), zīmola ZARA veikalā speciāli meklētu apģērbu. Tomēr šie apgalvojumi īsti neatbild uz jautājumu – kādu motīvu vadīta viņa tā rīkojās? Un kāpēc tas vispār bija vajadzīgs? Viens no izskaidrojumiem – mediju piesātinātajā sabiedrībā pazīstamas personas parādīšanās publikā katrreiz kļūst par savdabīgu izrādi, kuras laikā skatītājiem tiek sūtīti aizvien simboliskāki un izsmalcinātāki signāli. Diemžēl nereti arī visai ciniski, ar zemtekstu “man tiešām ir vienalga”.
Acīmredzot vienalga bija Vladimira Putina preses sekretāram Dmitrijam Pes-kovam, kad viņš sociālajos tīklos dižojās ar firmas “Richard Mille” pulksteni RM 52-01. Šo laikrādi, kura vērtība ir 620 000 ASV dolāru, rotā miroņgalvas attēls. Par gaumi nestrīdas, tomēr par naudas izcelsmi radās jautājumi pat pie visa pieradušajā Krievijā. Peskova gada alga ir piecas reizes mazāka par pulksteņa vērtību. Jau pieticīgāks bija Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils, kurš atrādīja 30 000 dolāru vērto firmas “Breguet” zelta pulksteni. Summa Krievijas mērogiem varbūt nav nekāda lielā, tomēr jautājums rodas – kāpēc klostera mūkam, kurš gatavo cilvēkus mūžībai, vajadzīgas tik dārgas zūdošo laiku skaitošas rotaļlietas? Pat ja patriarhs šādu pulksteni būtu saņēmis dāvanā, to taču varētu pārdot, bet naudu ziedot labdarībai vai jauna dievnama celtniecībai.
Latvieši, zemnieku tauta būdama, rīkojas vienkāršāk un praktiskāk. Ziņa mūsu pašu medijos: “Saeimas deputāts Askolds Kļaviņš (ZZS) īsi pēc kļūšanas par parlamentārieti mainījis savu deklarēto dzīvesvietu no galvaspilsētas uz Liepāju, kas ļāvis piecas līdz sešas reizes palielināt saņemto transporta izdevumu kompensāciju.” Rīcība, kas arī satur vēstījumu “man tiešām ir vienalga”. Bet vai tiešām vienalga ir arī tam lauku jaunietim, kurš pēc skolas beigšanas ierodas Rīgā darba meklējumos un saduras ar faktu, ka vismaz pusi algas spiests atdot par īri un sabiedrisko transportu? Un mēs vēl brīnāmies, kā gan varēja rasties teiciens “es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti”.
Varbūt “viņiem” tiešām ir vienalga. Bet mums?
