Labrīt vietā – lops tu tāds! Varbūt tomēr spējam prātīgāk? 0
Visu laiku slapjākais oktobris šis esot. Un lieti vēl būšot. Un uzvesties tajos tomēr vajadzētu mācēt. Gan Rīgā, gan mežā.
Labrīt vietā – lops tu tāds!!!
Ja dzīvo Bolderājā, katra darbdiena tev sākas ar peļķi krustojumā pie pārbrauktuves un “Lukoil” benzīntanka. Jau gadiem ilgi. Jau bez cerībām, ka mīļotās pilsētas saimnieciskie vadoņi šo slīkšņu spēs kādreiz likvidēt. Bet joprojām ar naivu ticību kaut elementāram līdzpilsoņu kultūras, pieklājības, solidaritātes līmenim. Teikšu godīgi – dilstošu ticību. Laikam jau brūk šī motorizētā civilizācija.
Normāls cilvēks taču nemauktu iekšā šajā žampā ar krietnu klapi, ja pretī brauc kāds cits. Viņš piebremzētu, viņš pasmaidītu, viņš teiktu – labrīt! Te vai katrs otrais, šķību ģīmi aiz netīriem stikliem paslēpis, uzvedas kā lops…
Normāls cilvēks pat vienatnē tā nebrauktu, jo šļakatas ne tikai smukumam, tīrībai, labsajūtai kaitē. Dzinēja dziesmai gan vajadzētu būt skaļai (kādi 3000 apgriezieni vismaz) – lai nodrošinātu pietiekamu izplūdes gāzu spiedienu izpūtējā. Lai krietni burbuļo! Bet ātrumam nelielam – lai viļņus neceltu, lai motortelpu (gan savu, gan pretimbraucēja) un augstsprieguma vadus un indukcijas spoli (kam tādi ir) lieki nepieslapinātu, lai nepieļautu ne mazāko risku, ka kāda lāse var trāpīt gaisa ieplūdes kanālos. Ātrums peļķē līdzās citam – tā ir cūcība un risks, ko neattaisno ne steiga, ne absolūta pārliecība par savu tehniku un iemaņām. Divu auto saceltie viļņi krustosies un summēsies neprognozējamos veidos, un izredzes “aizrīties” augs daudzkārt.
Ja vairs nerūks… Ziepes lielas, jo dziļā ūdenī gūtus defektus (ieraujot ūdeni dzinēja gaisa pieplūdes traktā, tie var būt arī ļoti nopietni) par savas atbildības zonu neatzīst ne apdrošinātāji, ne auto ražotāju pārstāvji. Šī nav stihiska nelaime, bet kāda steidzīgi, azartiski, pārgalvīgi pieņemta lēmuma un rīcības sekas. Iespējams – šim laimēsies. “Noslāpšu” un maksāšu es. Tas lops aizbrauks…
No rīta un vakarā
Lai neizklausītos tāds pārāk labs un gudrs, stāstu citu šļakatstāstu. No Slīteres puses, kurp pēc milzu bekām biju aizbraucis. Ir tur tādi raženi un skaisti sili, kuriem citādi klāt nevar tikt kā vien vienu bras-liņu šķērsojot. Sen zināmu, ne pārāk dziļu jeb citādi grūtu. No rīta gan pie tā apstājos, jau bagāžniekā gumijniekus meklēju, lai pēc labas prakses likumiem plančku kājiņām vispirms izstaigātu, bet tad nāca cits izlūks. Kāds vietējo apstākļu zinātājs ar pavisam “nemeža” Opel “Merivu” viegli aizviļņoja uz otru pusi. Ūdens knapi līdz sliekšņiem. Es, protams, pa pēdām.
Pēcpusdien pieguruši, mājukāri, tā strauji nākam pa to pašu ceļu atpakaļ. Krūmu loks neļauj visu braslu pārskatīt, maliņā gan kāds prāvs “X5” domīgs stāv, bet es taču te visu zinu! Nupat jau braucu!
Arī tu, vecīt! Sešas stundas šādās lietavās un Dižpurva milzu ūdenskrājumu tuvumā nav “nupat”. To laikā notekas līmenis var kāpt pat par sprīdi un diviem, straume var gultni padziļināt. To ieraugu un apjēdzu vēlu, instinktīvi minu gāzi grīdā un – man laimējas. Vilnis aizveļas pāri ne tikai motora vākam, pat jumtu mazliet noskalo. Esmu krastā, un dzinējs rūc!!! Saku ekipāžai – labi, jau labi. Lai gan klusītēm sev pašam atzīstu – stulbi, vecais. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Piedevām – pie brasla nākas atgriezties vēlreiz, jo, Dundagā beidzot apstājies, ieraugu, ka priekšējās numura zīmes vairs nav. Tādēļ bez kategoriskas peļķu izlūkošanas padoma dāvinu jums vēl vienu – plastmasas klikšķu fiksētie numuru paliktņi šādos hidrauliskos triecienos ir par vāju. Vajag tos papildināt ar pāris skrūvītēm.
