Māris Antonevičs: Deputāti, sajūtot, ka te briest skandāls, tomēr lēmuši piebremzēt ar vakcinācijas loteriju 32
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc tam, kad jūnija sākumā pēc kādas valdošās koalīcijas sanāksmes veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par”) pavēstīja par iecerēto vakcinācijas loteriju ar galveno balvu 100 000 eiro, par to vairs nekas daudz nebija dzirdēts.
Varēja pat domāt, ka ideja apmaldījusies kaut kur Veselības ministrijas gaiteņos un varbūt no tās pa kluso nolēmuši atteikties ētisku apsvērumu dēļ.
Azartspēles un rūpes par cilvēka veselību īsti neiet kopā, un soctīklu aktīvisti jau bija paguvuši sameklēt 2011. gadā pieņemtos Ministru kabineta noteikumus Nr. 378 par zāļu reklamēšanas kārtību, kur cita starpā aizliedz zāļu reklāmu, ja, to darot, “tiek organizēts konkurss, spēle vai cits līdzīgs pasākums, kura dalībnieki vai uzvarētāji saņem labumus – dāvanas par dalību vai balvas par uzvaru”.
Tomēr acīmredzot ministrijas juristi nosprieduši, ka uz plānoto vakcinācijas loteriju šie noteikumi neattiecas (un viņi spēs to pierādīt, ja šis jautājums kādreiz nonāks, piemēram, Satversmes tiesā).
Izrādās, ideja visu šo laiku attīstīta, apaudzējot to ar dažādiem papildizdevumiem, piemēram, gandrīz 300 000 eiro vērto izlozes atspoguļošanu televīzijā, lai šonedēļ jau likumprojekta formā nonāktu Saeimā.
Loterijas ideja vēsturiski saistīta ar naudas vākšanu – cilvēki par līdzdalību tajā samaksā kādu noteiktu summu. Daļa no savāktā aiziet laimestam vienam vai vairākiem veiksminiekiem, pārējo loterijas organizētāji izmanto saviem mērķiem. Populārāk taču nekā vienkārši iekasēt nodokļus…
Šādā veidā naudu savām iecerēm it kā esot vākusi jau Haņu dinastija senajā Ķīnā un viens no projektiem bijis Lielais Ķīnas mūris. Tomēr varbūt tās ir leģendas, katrā ziņā, runājot par mūsdienu loterijas pirmsākumiem, parasti tiek pieminētas Rietumeiropas zemes – Nīderlande, Beļģija un Francija.
Par iegūto naudu esot viduslaikos veidoti pilsētu nocietinājumi vai vienkārši tā izmantota valsts kases papildināšanai. Pats vārds esot cēlies no nīderlandiešu “lot”, kas tulkojumā nozīmējot liktenis, bet Nīderlandes “Staatsloterij” tiek uzskatīta par vecāko joprojām rīkoto loteriju.
Šajā ziņā vakcinācijas loterijas idejas bīdītāji nav tālu aizgājuši no pirmsākumiem – arī tolaik vara centās izmantot tādu cilvēku rakstura īpašību kā mantkārība un azarts, lai sasniegtu pavisam citus mērķus. Latvijas gadījumā tā būtu vakcinācijas procesa pasteidzināšana.
Tomēr paliek jautājums – vai tam vispār ir kāds zinātnisks vai datos balstīts pamatojums? Vai ir pētīts, cik daudz iedzīvotāju piedalās loterijās, cik šāda iespēja var motivēt uz rīcību vai pat uzskatu maiņu – šis tomēr nav stāsts par veikalā neplānoti nopirktu biļeti, jo pārdevējai nav sīknaudas, ko izdot (atcerieties slaveno stāstu par to, kā Mirtas tante tika pie limuzīna Jāņu nakts krāsā)?
ASV šādus pētījumus veic pazīstamais sabiedriskās domas pētniecības institūts “Gallup”. Pirms kāda laika tas bija secinājis, ka valsts organizētās loterijas biļetes vismaz reizi gadā nopērkot 46–49% amerikāņu.
Tiesa, salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta 90. gadiem interese par to mazinājusies, jo tajā laikā loterijās piedalījušies 56–57%. Vēl interesanti ir dati, kas rāda, ka loterijas drīzāk ir tāda vidusšķiras izklaide.
Cilvēki ar zemākiem ienākumiem tajās iesaistās krietni retāk. Latvijā, ja var ticēt SKDS 2016. gadā veiktajam pētījumam par attieksmi pret azartspēlēm, cilvēki ir mazāk aktīvi loteriju dalībnieki, tikai 26% no aptaujātajiem norādījuši, ka ir tādās piedalījušies.
Protams, ja “naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis, ļoti daudz naudas” (Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa spārnotā frāze), tad vakcinācijas pret Covid-19 statistikas uzlabošanai var izmēģināt arī šādu šaubīgu pieeju.
Tomēr nu jau lielākā daļa sapratusi, ka tā aina ar naudas kalniem tomēr neatbilst realitātei, bet sāpīgas un neatliekamas vajadzības vairojas viena pēc otras.
Ja jau sabiedrībā valda skepse par vakcinācijas loteriju, Saeima to piesardzīgi noraidījusi, tad pareizāk būtu arī veselības ministram no tās atteikties.