“Cilvēki, mīļie, kāpēc jūs lietojat pretīgos krievu lamuvārdus? Vai tad nevar pateikt – krievu kuģi, ej dillēs!?” intervija ar Leldi Stumbri 114
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Sarunās ar literātiem, komponistiem un citiem daiļo mākslu kalpiem bieži dzird, ka radošais darbs ir vienas lielas mokas. Kā daiļdarbi top Leldei Stumbrei, kuras jaunākais veikums un konkursa “Vakara romāns” laureāts “Karalis Līrs un viņa četras meitas” nupat nonācis pie lasītājiem?
Savu kaķenīti Lelde Stumbre ir nosaukusi par Izu. Vārds aizgūts no grāmatas varones, ar kuras likteni rakstniece izrīkojusies visai nesaudzīgi. Četrkājainā Iza ir mīlīga un ziņkārīga, labprāt tupētu uz virtuves apaļā galda starp datoru un kafijas kannu un piedalītos mūsu sarunā, bet saimniece mīluli izliek aiz durvīm.
Tā jūs, rakstnieki, rīkojaties arī ar saviem romānu varoņiem, vienā brīdī vienkārši izliekat aiz durvīm. Vai nav žēl?
Romānā jau tāpat kā dzīvē viss neiet tik gludi, kā gribētos. Vienmēr atceros Gistavu Flobēru, kurš nomirdināja Bovarī kundzi un teica – es raudāju tajā vakarā, kad viņa nomira!
Jūs arī raudat pēc saviem varoņiem?
Es neraudu, bet liku raudāt Reinam.
Jāpaskaidro, ka Reins Kapkalns ir jūsu grāmatas galvenais tēls, baņķieris ar trīs sievām un četrām meitām un arī liels grāmatu lasītājs. Vai aizrautība ar lasīšanu nāk no autores?
Visas tur aprakstītās grāmatas esmu izlasījusi, vairākas arī pārlasījusi, jo jaunībā lasītās bija piemirsušās. Skatījos uz Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli” un domāju, kāpēc cilvēki par to kādreiz tā jūsmoja. Pārlasīju un sapratu, ka ļoti patīk darba filozofija. Tas bija ļoti interesants gājiens manā dzīvē, ko sāku pirms trīs četriem gadiem. Pārlasīju arī dažas lugas, piemēram, Raiņa “Spēlēju, dancoju”, “Pūt, vējiņi!” un “Zelta zirgu”, kas mani pārsteidza jau ar pirmo lappusi, kur ap mirstošo tēvu lodā Melnā māte. Tas bija satriecoši, jo Melno māti Rainis ieveda pirmajā ainā, pie tam ļoti svarīgā vietā. Un tad viņa paņem tēvu sev līdzi. Ģeniāli izdomāts!
Daudz, ko esam lasījuši jaunībā, vajag pārlasīt tagadējā vecumā tāpēc, ka ir iegūta pieredze, izveidojusies attieksme pret dzīvi un beidzot tu saproti, par ko tās lielās grāmatas ir uzrakstītas.
Un kā atnāca līdzība ar Šekspīra “Karali Līru”?
Tikai ap romāna vidu sapratu, ka veidojas karalis Līrs un viņa meitas. Ar romāniem un lugām man notiek tā, ka sāku kaut ko rakstīt, bet nezinu, kā tas viss izvērtīsies. Nerakstu iepriekš plānus, cēlienus, par beigām vispār nerunājot. Šoreiz bija vēlēšanās rakstīt par Reinu, kurš man patika no viņa jaunības dienām. Rakstot viņš man kļuva arvien interesantāks ar savu mērķtiecību, jo jau padomju laikā skaidri zināja, ka vēlas kļūt par baņķieri. Man patīk mērķ-tiecīgi cilvēki, kas skaidri zina, ko grib. Pati tāda neesmu, laikam tāpēc man tas licies forši. Viss, kas viņu novirza no mērķa, ir šķēršļi, kuri jānovāc.
Vai savā dzīvē esat satikusi ko līdzīgu Reinam?
Diemžēl nevienu baņķieri nepazīstu, tāpēc finanšu lietās neiedziļinājos. Tas nav īsti pareizi, jo jāraksta par to, ko labi pārzini, lai nepieļautu kļūdas.
Vai savus jaundarbus dodat kādam izlasīt?
Man ir daži cilvēki, kam tos dodu. Viena ir māsa Signe Folka, viņa vienmēr sajūtu līmenī visu nokritizē, bet es viņā ieklausos. Palūdzu vērtējumu arī labai draudzenei Laimai Kotai. Bieži sūtu darba uzmetumus uz Parīzi – dramaturģei Birutai Zujānei. Kādreiz visus darbus devu lasīt mammai, bet viņas sen vairs nav. Arī viņa bija kritiska, taču taisnīga – norādīja uz vietām, kas nav tik labi izdevušās. Pat ja nepiekritu iebildēm, biju spiesta par tām padomāt.
Romānā atradu tekstu par Andreju Upīti, no kura var noprast, ka par viņu neesat labās domās.
Pieminēju viņa grāmatu “Bezsaules noriets”*, kas ir uzrakstīts tik briesmīgā stilā, ka liekas, tā autors ir kāds cits cilvēks. Biju ļoti pārsteigta, ka Upīts spējīgs uzrakstīt kaut ko tik pretīgu par saviem bijušajiem draugiem un kolēģiem, kas bija devušies trimdā.
Nupat daudz tiek apspriests ierosinājums par viņa pieminekļa aizvākšanu no Kongresu nama. Ko jūs par to domājat?
Pie Kongresu nama novietots tas Upīts, kurš mums nepatīk, – politisks iznirelis, nodevīgs preteklis, kas savus kolēģus ir aptašķījis ar dubļiem. Viņš tur izskatās, it kā būtu mūsu galvenais rakstnieks. Nē, mūsu galvenie rakstnieki ir Aspazija, Rainis, Blaumanis, Skalbe un vēl citi brīnišķīgi literāti un cilvēki, kuri savai valstij neko sliktu nav izdarījuši. Tādēļ Upīša piemineklis ir jāaizvāc un jāsadala gabalos. Man ļoti patika kāds komentārs feisbukā – ja tomēr gribam atcerēties Andreju Upīti kā talantīgu literātu, varbūt Skrīveros ir vērts uztaisīt tēlniecisku grupu par Sūnu ciema zēniem.
Vēl ir ielas ar krievu literātu vārdiem un citas padomju okupācijas laika un mūsdienu krievu pasaules atstātās zīmes, ko ar tām darīt?
Nomainīt ar latviešu literātiem – vēsi un bez liekas spriedelēšanas. Ļoti priecājos, kad tika pārdēvētas ielas un beidzot ir nosaukta arī Ulda Bērziņa vārdā. Gaidu nākamo soli, kad tiks pārdēvēta Maskavas iela. Tas jādara obligāti! Kādēļ būtu jāpatur Maskavas ielas nosaukums? Vai tāpēc, ka tā ir bijusi jau cara laikā, bet tā vara nebija labāka par to, kas pašlaik notiek Krievijā! Tai jābūt Latgales ielai, kas ved uz Latvijai nozīmīgu un brīnišķīgu daļu!
Daļa sabiedrības saka – neaiztieciet vēstures liecības, nešķeliet tautu!
Tā nav nekāda šķelšana. Mums ir daudz iespēju padomju mantojumu salikt muzejos, un tikai tur tam ir īstā un vienīgā vieta.
Savas dzīves labāko un lielāko daļu esmu pavadījusi padomju laika sistēmā un neredzu pilnīgi nekādu vajadzību stiept šo “mantojumu” sev līdzi. Man ir skaista, brīnišķīga tagadne un arī nākotne, bez visām šīm pazemojošām kroplībām. Tiekam no tām vaļā!
Kā krievus piedabūt latviešu valodai?
Piespiest. To, ko dara Liāna Langa**, es vērtēju ļoti augstu. Krievu valodā Latvijā vairs nebūs nekādas informācijas – tikko izej uz ielas, nav vairs citu iespēju kā latviešu valoda.
Braucu tepat netālu uz baseinu, kur peldēt nāk mazie bērni, un viņi pilnā balsī latviski saka: “Labrīt!” Krievu reģistratore ar mums runā tikai latviski. Tur viss notiek latviski. Patiesībā nav nekādu problēmu, vai ne? Pacietīga, mīļa pierunāšana, diskusijas un integrācija, kas izgāzusies kā veca sēta, neko nedos. Vienkārši jārada apstākļi, kad citu iespēju nav – vai nu latviski, vai jādodas prom.
Mēs tik ilgi un daudz esam krieviem klanījušies, bijuši ļoti pieklājīgi, kulturāli – ja nāk virsū ar dūrēm, atkāpjamies, bet tas ir jābeidz. Diemžēl viņi nesaprot kulturālu valodu, to esmu sapratusi pēc tam, kad manā mājā dzīvoja krievu ģimene – māte, septiņpadsmitgadīgs dēls un vecmāmiņa. Māte un tāpat arī pārējie bija lieli dzērāji. Kad ierados te dzīvot ar abiem mazajiem bērniem, pagāja laiks, kamēr sapratu, kā ar viņiem vajag kontaktēties. Biju noteikusi, ka pagalmā vairs dzert nedrīkst, jo man ir mazi bērni. Sākumā to teicu pieklājīgi, tad sapratu, ka viņiem mani “lūdzu” un “paldies” ir gluži kā vējš gar ausīm – dzer un ārdās tāpat. Bieži biju saukusi policiju, jo nevarēju tikt galā. Beigu beigās sapratu, ka jārunā valodā, ko viņi saprot. Kad viņu dēls atkal bija kaut ko rupju pateicis manai piecgadīgajai meitai, paņēmu cirvi, iegāju pie viņiem dzīvoklī un teicu – ja kādu no jums vēl redzēšu saviem bērniem tuvāk par pieciem metriem, sacirtīšu gabalos un mani nenotiesās! Viņi saprata, ka esmu uz to spējīga, un norimās.
Šis ir jūsu vectēva būvēts nams, ko bija savākusi padomju okupācijas vara.
Māju ļoti vēlējās atgūt mans tēvs, taču, kad paziņoju, ka gribu te dzīvot, viņš teica – padomā labi, tā māja ir briesmīga.
Māja tiešām izskatījās briesmīga! Dzīvoja te krievu ģimenes – trīs dzīvokļi bija tukši, otri trīs vēl bija jāatbrīvo. Katrā stāvā pa tualetei, bet neviena nedarbojās, toties ārā bija uzslietas trīs būdas. Cik kravu izvedu ar draņķībām, jo visi atkritumi gadiem bija gāzti pagalmā un zem krūmiem!
Bet jums gribējās pašai savu mājokli.
Lai cik baisi nams izskatījās, gribēju beidzot tikt ārā no īrētiem dzīvokļiem, kurus nepārtraukti mainīju, un dzīvot savā mājā. Tēvs par mani bažījās, pastāvīgi zvanīja un jautāja – kā tev tur iet? Par brīnumu, te bija telefons.
Lai deviņdesmitajos gados atjaunotu namīpašumu, vajadzēja gan naudu, gan uzņēmību.
Un divus mazus bērnus! Atjaunoju visu pamazām. Kāds ieteica, lai katru vasaru mājā paveicu kaut ko nozīmīgu ar uzlabojumiem, un tā arī darīju. Tagad otrajā stāvā dzīvo meita ar vīru un ar viņiem kopā katru vasaru kaut ko izdarām, jo te visu laiku kaut kas ir vajadzīgs.
Vai šis galdiņš vēl no vecās godības?
Jā, tas vēl ir palicis. Kādreiz pilna māja bija ar skaistām mēbelēm, arī klavieres bija…
Dramaturģiju esat studējusi Maskavā, Maksima Gorkija Literatūras institūtā. Vai sarakstāties ar bijušajiem studiju biedriem?
Man bija ļoti laba draudzene Pēterburgā, kas drīz pēc kara [Krievijas kara Ukrainā] sākuma mira. Tomēr vēl paspēju uzrakstīt, ka viņa ir mana draudzene, kuru ļoti mīlu, un viņa man tūlīt atbildēja, ka visu saprot. Par politiskiem tematiem bija ļoti atturīga. Pirms trim gadiem bija atbraukusi ciemos, dārzā visi satikāmies un mēģinājām izjautāt par Putinu. Viņa neatbildēja.
Mums arī bija tāds laiks, kad bija jāpiedomā par saviem vārdiem.
Neatceros, ka mūsu mājās būtu īpaši uzmanījušies. Tēvs gan mēģināja klusināt, bet mamma bija nacionāli noskaņota.
Tēvs bija viens no leģionāriem, kuru Zviedrija pēc kara izdeva Padomju Savienībai. Vai viņš par to tika stāstījis?
Pēc deviņdesmitā gada izstāstīja, pirms tam – ļoti maz. Kad sākās Atmodas laiks ar Latvijas Tautas frontes mītiņiem, viņš vienmēr teica – tikai uzmanieties!
Vai jūsu lugas ir izjutušas padomju cenzūru?
Nav tāda gadījuma. Vienīgi Hausmanis [latviešu literatūras un teātra zinātnieks Viktors Hausmanis] savā laikā nogānīja “Sarkanmataino kalpu” tāpēc, ka tur netika atainota kolhozu dzīve. Paraustīju plecus un devos tālāk, jo Hausmanis man nebija autoritāte un arī ļoti labi sapratu, kāpēc viņš tā rakstīja.
Un kā ar pašcenzūru?
Jau no paša sākuma likās – ja vispār rakstīšu lugas, tad tikai tā, kā gribēšu, nevis to, ko no manis gaida. Citādi nav vērts.
Kādu laiku Dubultos vadījāt Zaļās atmodas muzeju, kuru Jūrmalas dome vienā mierā izlika uz ielas. Vai ir padomā jauna vieta?
Man ir nolaidušies visi iespējamie spārni, jo jāmeklē telpas, jācīnās par tām, jāmeklē nauda un viss jārada no jauna. Divas vietas Rīgā pat atradām, bet, kā iedomājos, ka atkal jāpārliecina dome… Negribu vairs tērēt enerģiju. Visi vēsturiskie materiāli ir saglabāti, tie būtu jānodod kādam citam muzejam – Dabas vai Okupācijas.
Patiesību sakot, jutos pat ļoti apmierināta, ka bija jāaiziet no turienes, jo tā vieta nepatika. Māja skaista, labā vietā pie jūras un pretim stacijai, blakus vēl citi muzeji, bet visu laiku bija jūtama Jūrmalas domes attieksme pret mums. Centāmies ar viņiem draudzēties, aicinājām ciemos, taču domes vadītājs Gatis Truksnis neieradās ne reizi. Lai gan, pamatojoties uz mūsu iesniegumu par muzeja izveidošanu, Jūrmalas dome no valsts dabūja pusotru miljonu eiro. Jāatzīstas vien ir – mūs pamatīgi izmantoja.
Kāds ir jūsu lugu liktenis mūsdienās, vai tās iestudē?
Vēl pirms kara režisors Toms Treinis Valmieras teātrī iestudēja “Nākošpavasar” – tas bija ļoti jauks uzvedums, ko noskatījos pat vairākas reizes. Luga ir par jaunu pāri, kas nolemj pārcelties uz dzīvi laukos.
Ļoti aktuāls temats!
Bet viņiem nesanāk, un viņi cer, ka varbūt pamēģinās nākošpavasar.
Šad un tad manas lugas iestudē amatierteātri, pēdējā laikā īpaši uzdarbojas ārzemju latviešu trupas. Drīz braukšu skatīties izrādi uz Reikjavīku. Kovida laikā aicināja uz Stokholmu, tomēr neriskēju.
Vai top arī jaunas?
Uzrakstīts jau ir pietiekami daudz, ap sešdesmit lugu, tomēr dažkārt gribas vēl ko jaunu radīt. Nupat nosūtīju Dramaturgu asociācijas rīkotajam konkursam lugu ar nosaukumu “Durvis, kas aizveras”. Labākās viņi nodrukā grāmatā, tūlīt iznāks ceturtais izdevums. Līdz šim iznākuši viencēlieni, lugas jauniešiem un bērniem, jaunākā grāmata būs par mīlestību.
Lugas ir jālasa, ne tikai jāskatās teātrī. It sevišķi mūsdienās, kad uz skatuves notiek brīnumu lietas. Režisori tās iestudē ar kājām gaisā, mainot pamatu, pārtaisot, pārceļot akcentus, izmainot beigas, īsi sakot, interpretē. Bet bieži vairs nevar saprast, kas tur īsti notiek. “Brandu” [izrāde Dailes teātrī] neesmu redzējusi, bet mana ļoti laba draudzene to noskatījās, atnāca samulsusi un tei-ca – kur palicis Ibsena Brands? Es nepārmetu, jo katram ir tiesības uz savu interpretāciju, taču tad būtu afišās jāraksta “pēc motīviem”.
Vai arī jums ir gadījies, ka savu lugu teātrī ieraugāt kājām gaisā, un ko tad jūs darāt?
Tā ir bijis. Tad es drusku esmu protestējusi. Žēl, bet tas notika ar Gruzdova [Mihails Gruzdovs – Dailes teātra bijušais mākslinieciskais vadītājs un galvenais režisors] iestudējumu, kur viņš bija izmainījis lugas beigas, bet tās man ir ļoti, ļoti svarīgas. Beigas gan romāniem, gan lugām uzskatu par vissvarīgāko momentu darbā! Tās visai lietai pieliek treknu punktu. Toreiz viņam teicu – tu esi režisors, nevis dramaturgs, tu nesaproti, kā veidojas dramaturģiskā līnija un kāpēc beigas ir tieši tādas no dramaturģiskā viedokļa.
Arī amatierteātros ir dažādi iestudējumi – gan brīnišķīgi, ka izbrīnā ieplešas acis, cik labi iestudēts, gan tādi, kur teksts tikai norunāts. Kā nu kurš to spēj, tomēr bijību un prieku izraisa cilvēku nesavtīgā darbošanās teātrī, tāpēc nekad viņiem nesaku, ka kaut kas nav izdevies.
Taču jums vairs negriboties iet uz teātri, lai nepiedzīvotu vilšanos.
Man laikam jau ir tāds vecums, kad no izrādes ļoti daudz ko gaidu. Noskatījos Dailes teātrī iestudējumu par Smiļģi, kurā ļoti patika ideja par daudzajiem Smiļģiem, taču blakus sēdēja mana trīsdesmitgadīgā meita un nesaprata nekā. Man viņai bija jāskaidro tas, ko vajadzēja pastāstīt no skatuves! Pietrūka dramaturģiski izvērstas līnijas, kas izstāsta stāstu par Smiļģi, lai saprastu, kas tur notiek. Es zinu, kas ir Smiļģis un ko viņš paveicis, bet jaunā paaudze to nezina. Stāstam vienmēr ir jābūt, ja tā nav, pēc pirmajām desmit minūtēm kļūst neinteresanti.
Iestudējums veidots, izmantojot Māras Zālītes lugu.
Jau skolā mums iemāca, ka domrakstam vajadzīgs ievads, iztirzājums, kulminācija un nobeigums. Vienkārši un skaidri. Tieši tāpat tas darbojas dramaturģijā. Ja to neievēro, stāstu nevar izstāstīt. “Smiļģī” tā nebija, nezinu, kāpēc Mārai neizdevās.
Visticamāk, tas bija režisora Viestura Kairiša lugas redzējums.
Režisoram ir tiesības interpretēt un eksperimentēt, bet, ja ievērotu pamatlietas, tas izskatītos krietni labāk.
Tieši tas pats notika Nacionālā teātra izrādē par Leo Kokli, kur arī pietrūka stāsta. Tik daudz reižu bijis tā, ka pēc izrādes iznāku no teātra un domāju – jā, kaut kas tur bija, bet kaut kā pietrūka, lai viss būtu ideāli. Skatoties izrādi, jājūt arī emocionālais pacēlums, ja nekas nav sakustējies sirds apvidū, tā ir neveiksme.
Kurš no jūsu lugas iestudējumiem trāpījis desmitniekā?
Nacionālajā teātrī Indras Rogas “Smiltāju mantinieki”. Skatījos izrādi ar lielu aizrautību.
Rakstniekus esat nosaukusi par īpašu cilvēku sugu. Ko ar to domājat?
Rakstnieki ir profesionāļu suga, kas māk uzrakstīt jebko par jebkuru tēmu. Tas ir ļoti svarīgi, jo ļoti daudzi cilvēki to nemāk – viņi nav analfabēti, tomēr rakstiski neprot izteikt savas domas. Diezgan bieži gadījies, ka cilvēks man palūdz kaut ko uzrakstīt savā vietā.
Rakstnieki ir īpaša suga arī tāpēc, ka spēj uzburt citu pasauli, radīt cilvēkus un ievietot viņus dažādās situācijās un palīdzēt no tām izkļūt. Viņi kā Dievs Tas Kungs rada savu pasauli.
Kā dzīvojat pašas radītajā pasaulē?
Ir visai apgrūtinoši, kad par darbu sāku domāt naktī, jo vairāk nevaru aizmigt, tāpēc ka pa galvu maisās teikumi, sižeti, pagriezieni. Ap trijiem saprotu, ka miega vairs nebūs, kamēr kaut ko nepiefiksēšu. Ceļos augšā, ieslēdzu datoru un uzrakstu visu, ko esmu gultā izdomājusi, un beidzot aizmiegu. Atklāti sakot, tas notiek diezgan bieži.
Tomēr vienlaikus tas ir arī brīnišķīgs piedzīvojums, jo bieži vien naktīs izdomāju labas idejas. Tas ir tik interesanti, un tieši šo sajūtu dēļ ar to vēl joprojām nodarbojos.
Par kādiem tematiem ir vērts rakstīt literāru darbu?
Par mīlestību. Man tieši tagad ir tāds periods, jo jau uzrakstīju lugu par mīlestību un esmu iesākusi romānu, kurā gribu izpētīt kādu īpatnēju mīlestības veidu.
Ko par mīlestību var uzrakstīt karā laikā?
Tieši kara laikā jārunā par mīlestību vairāk un vairāk. Tagad no Krievijas nāk tāds neslēpts ļaunums. Kā viņi runā par tautām un cilvēkiem! Nekad nedomāju, ka kaut ko tādu dzirdēšu, piemēram, valsts televīzijā. Bet viņi šo ļaunumu izplata pat ar tādu kā saldkaislu prieku. Feisbukā diezgan reti ko ierakstu, bet nevarēju vienīgi nociesties, kad Čūsku salā ukraiņi pasūtīja krievu kuģi ar nesmukiem vārdiem un mūsējie par to ļoti jūsmoja. Uzrakstīju – cilvēki, mīļie, kāpēc jūs tagad savā saziņā lietojat šos pretīgos krievu lamuvārdus? Vai tad nevar pateikt – krievu kuģi, ej dillēs!
Kādus komentārus dabūjāt par savu ierosinājumu?
Ne tos briesmīgākos, man paskaidroja, ka šajā gadījumā krievu lamuvārdi ir vietā. Joprojām man liekas, ka nevajag izplatīt šos izteicienus, jau tā mūsu valodai ir ko turēt. Tāpēc mīlestības tēma ir tik svarīga. Vienam otrs ir jāmīl, varbūt tas mūs izglābs.
Vai par Ukrainu daudz domājat?
Katru dienu. Kopš pagājušā gada februāra ļoti bieži no rīta, kad pamostos, domāju – jā, es labi izgulējos, bet kā viņi tur guļ? Kad veikalā nopērku kādu kārumu, iedomājos – bet kā ir viņiem? Visu laiku man iet līdzi Ukraina, tāpēc esmu ļoti priecīga par latviešiem, ka esam spējīgi atkal apvienoties un palīdzēt. Uz Ukrainu iet miljoni! Kur tas viss rodas? Arī savu māju esmu izrevidējusi un aizvedusi uz Ventspils ielu*** visu, kas varētu būt noderīgs. Tā ir neizsakāmi laba sajūta, ka vari otram palīdzēt.
Rakstot jauno romānu, jums vairāk jādomā par mīlestību. Cik daudz tās ir jūsu dzīvē?
Esmu ļoti daudz un skaisti mīlējusi – savus bērnus, vīriešus, draugus.
Un tagad?
Nu tagad… Ļoti mīlu savu meitu Silviju ar tādu dziļu un klusu mīlestību.
Un jaunajā romānā?
Mana galvenā varone ir meitene, kurai vēl kaut kā pietrūkst, bet nezinu – kā. Viņa ir “procesā”, un tas ir labi. Varu par to prātot stundām ilgi, kas ar viņu notiks un kāpēc.
Jāgaida nakts, kad atnāks padoms.
Es ceru. Tāpat beigu vēl nav, bet par to priecājos, jo zinu, ka viss tikai būs. Tādēļ vien esmu gatava rakstīt līdz mūža galam.
Lelde Stumbre
rakstniece
Dzimusi muzikoloģes Silvijas Stumbres un žurnālista Ērika Stumbra ģimenē.
1970. gadā beigusi Rīgas 5. vidusskolu.
Radošo interešu attīstību rosinājusi saskarsme ar tēvabrāli, trimdā dzīvojošo latviešu dzejnieku Olafu Stumbru.
Rakstnieces pirmās publikācijas ir 20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā publicēti dzejoļi.
70. gados Stumbre pievērsusies dramaturģijai, kļūdama par vienu no novatoriskākajām 20. gadsimta pēdējās ceturtdaļas lugu autorēm, kuras lugās ”Sarkanmatainais kalps”, ”Jānis”, ”Ipolits”, ”Nākošpavasar” un citās jaušamas absurda un sirreālisma drāmas iezīmes.
1983. gadā beigusi kursus Maskavas Maksima Gorkija Literatūras institūtā.
1999. gadā uzņemta Dramaturgu ģildē.
2014. gadā uz laiku pildījusi deputātes pienākumus 11. Saeimā, kurā tika ievēlēta no Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”/”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK.
Daudz rakstījusi arī prozu, darbus bērniem, publicējusi autobiogrāfiskas ievirzes sacerējumus un biogrāfijas.
* “Bezsaules noriets” – Andreja Upīša darbs par trimdas latviešiem un literatūru.
** Rakstniece un sabiedriskā aktīviste Liāna Langa aizsākusi sociālo kampaņu “Runā latviski” un “Atkrievisko Latviju”.
*** Rīgā, Ventspils ielā 50, atrodas biedrība “Tavi draugi”, kas pieņem ziedojumus un nogādā tos uz Ukrainu.
