Varbūt būs arī eirokonvojs. Intervija ar vienu no Latvijas deviņiem eiroparlamentāriešiem Reini Pozņaku 25
Intervija ar vienu no Latvijas deviņiem eiroparlamentāriešiem Reini Pozņaku. Debitants politikā pārstāv “Apvienoto sarakstu” un Eiropas Parlamentā ievēlēts pirmo reizi.
Tie noteikti nebija jūsu labvēļi, bet konkurenti, kuri ievērojuši, ka Latvijas deviņnieka diskusijā no Strasbūras, ko pārraidīja sabiedriskā televīzija, bijāt uzposies visglaunāk – līdz vīlītei nošūtā uzvalkā, ar vesti. Kā gan paliek ar pirmsvēlēšanu solījumiem Briselē iztikt bez uzvalka, bet drosmīgi cīnīties par nacionālajām interesēm atlocītām krekla piedurknēm?
R. Pozņaks: Bija svētku diena. Strasbūrā vēlējām Eiroparlamenta prezidenti.
Esat jau iejuties jaunajos apstākļos?
Ir interesanti. Nevaru teikt, ka līdz galam esmu iejuties – bet iejūtos straujiem soļiem.
Atgriežoties pie sākuma, kāpēc devāties politikā? Vai būtu pareizi teikt, ka jūsu pasāktais tviterkonvojs ar palīdzību, vācot autotransportu ukraiņu cīnītājiem, strauji izsīka. Varēja otrreiz, trešoreiz izmalt Latviju, bet ziedoto automašīnu rezerves samazinājās, atlika tikai tik, cik konfiscēja dzērājauto. Tā kā bijāt atzīts par Eiropas gada cilvēku, tuvojās kandidātu izraudzīšana Latvijas pārstāvībai Briselē, pakonsultējāties ar zinošiem cilvēkiem un nolēmāt stāties uz starta līnijas vēlēšanās?
Nebija lielas nozīmes, ka biju kļuvis par Eiropas gada cilvēku, bet tieši tā – sākās trešais kara gads. Automašīnu piegādes intensitāte kritās uz leju. Bija bažas vienā brīdī attapties, ka nenotiek vairs pilnīgi nekas un neko nevar Ukrainai palīdzēt. Mani neapmierināja potenciāla iespēja čīkstēt internetā, cik lēni salasām autiņus. Izvēle kandidēt Briseles vēlēšanās šķita nākamais loģiskais solis, lai kaut ko varētu turpināt darīt.
Kāda būs tviterkonvoja nākotne – pacelsiet to Eiropas līmenī?
Tviterkonvojs paliek, kāds tas ir, un darbojas arī šobrīd. Ir cilvēki, kas to dara, un nav tā, ka mašīnu galīgi trūkst. Galvenais, kā trūkst, ir līdzekļi, lai automobiļus aizsūtītu uz Ukrainu. Tas būs joprojām mans uzdevums – naudu sagādāt, varēšu atļauties vairāk ziedot no savas kabatas. Kas attiecas uz automašīnu sagādi Eiropā – ļoti iespējams, ka arī šeit to varēs izvērst un paplašināt. Esmu sācis pārrunas, ir projekti.
Kāpēc izvēlējāties “Apvienoto sarakstu”?
Tāpēc, ka ļoti labi vienojāmies par sadarbību, un, objektīvi vērtējot, neviens cits politiskais spēks man nevarētu piedāvāt numur viens pozīciju. Man bija plāns – ja reiz kandidē, tad jātiek ievēlētam, un, protams, ka to var panākt, esot listes līderim. Absolūti sakrita mūsu uzskati par prioritāri darāmo, un no “AS” nebija nekādu nepieņemamu uzstādījumu, prasību. Jau sākotnēji “Apvienotie” pozicionējās kā platforma, kas ļautu ienākt politikā jauniem cilvēkiem un bezpartijiskajiem. Šāda pieeja nav mainījusies, esmu joprojām apmierināts, izvēli nenožēloju.
Vai esat ticies ar “AS” ideoloģisko vadītāju Uldi Pīlēnu un saņēmis instrukcijas?
Viens pret vienu neesam tikušies, vien frakciju, valžu un neformālās domubiedru sanāksmēs, un instrukcijas neviens man nedod. Man šķiet īpatnējs priekšstats, ka, ieejot politikā, tevi instruē kaut kādi cilvēki, “krusttēvi”. Protams, var mēģināt ietekmēt, bet manā gadījumā nav īsti jēgas tērēt tam laiku.
Pirms Eiroparlamenta vēlēšanām “AS” vadoņi sprieda un jūs pievienojāties, ka varbūt dibināsiet paši savu pārstāvības grupu. Kāpēc atteicāties no idejas un iestājāties Eiropas Konservatīvo un reformistu deputātu grupā?
Ideja par savu grupu atkrita diezgan strauji tā iemesla dēļ, ka lietuviešu un igauņu partneriem, ar ko pārrunājām ieceri, vienkārši neizdevās starts vēlēšanās. Tad tika lemts stāties esošā grupā. Bet vēl priekšā ir pieci gadi, var notikt daudzas pārvērtības un rokādes visos flangos. Tā ka teorētiski nav izslēdzama iespēja jauniem nodibinājumiem. Šobrīd esmu apmierināts ar savu izvēli. Lai gan Konservatīvie un reformisti ir skaitā nedaudz un it kā opozīcijai piederīgi, tomēr esmu ticis pozīcijās, kādas jebkur citur man būtu sasniegt sarežģīti. ‘
Ar ko jūsu labējās ievirzes deputātu grupa atšķiras no Viļa Krištopana pārstāvētiem un Viktora Orbāna jaundibinātiem “Eiropas patriotiem”?
Fundamentālākā ūdensšķirtne ir, ka neesam par mieru Ukrainā tādā izpratnē, kā viņi to redz. Respektīvi, mēs esam par mieru, bet pēc Ukrainas noteikumiem, kamēr viņi grib apturēt karošanu par jebkuru cenu. Tomēr arī “Eiropas patriotos” ir dažādi domājoši deputāti. Tas pats Krištopans arī it kā sliecas uz Ukrainas atbalstītāju pusi. Tajā pašā laikā varbūt ar zināmām simpātijām pret ekonomiskām saitēm ar Krieviju, kas nozīmētu agresoru barošanu.
Orbānisti esot ievietoti “sanitārajā kordonā”, atstumti no amatu dalīšanas un ietekmes Eiroparlamentā. Vai Lielais Vilis pelnījis atrasties tādā vietā, kāpēc Zīles kungs uzlika veto iesaistei un līdzdalībai jūsu grupā? Kā tagad kopā veidosiet deviņu Latvijas ievēlēto vacapa grupu?
Līdz vacapa kopienai, domāju, beigās nonāksim. Kā saprotu, Vilis jūtas apmierināts ar šībrīža vietu, nesūdzas.
Nosauciet EP komitejas, kurās darbosieties.
Esmu Aizsardzības un drošības komitejā, kurā piedalos kā savas frakcijas koordinators. Strādāšu Iekšējā tirgus un patērētāju tiesību aizsardzības komitejā kā pastāvīgais loceklis un vēl būšu aizvietotājs Ārlietu komitejā.
Ko plānojat paveikt piecu pilnvaru gadu laikposmā?
Aizsardzības un drošības komitejā prioritātes ir skaidras. Esmu daudz runājis par nepieciešamību attīstīt Eiropas militāro industriju un veikt nozares detoksikāciju. Tas nozīmē pārvērst to par normālu industriju, kurā iesaistīt arī privāto sektoru. Lielākā problēma, kas šobrīd traucē izveidot un elas¬tīgi pielāgot militārās rūpniecības kompleksu Eiropas drošības vajadzībām, ir grūtības saņemt banku aizdevumus. Jebkurš metālapstrādātājs teorētiski varētu sākt ražot lādiņu komponentus, bet to nedara, jo nokļūs pie “militāristiem”, un komercbankas ļoti skeptiski raugās uz nozares finansēšanas iespējām. Tā ir būtiska pro-blēma, kas traucē strauji sākt darīt un mainīt.
Vai bankas nezina par karu Ukrainā, par apdraudējumiem Eiropai?
Ziņas jau lasa, bet ir problemātiski ne tikai rūpniekiem, bet arī nevalstiskajām organizācijām. Ja esi piegādājis kaut vai zeķes armijas daļai, tiec ierakstīts militārisma atbalstītājos un vairs nekvalificējies tikt atbalstīts finansiāli. Tā iesakņojies baņķieru galvās – negribam finansēt jebko, kas nogalina, tas ir toksisks pasākums. Domāšanas pār¬slēgšanai vajadzīgs laiks.
Televīzijas diskusijā tika minētas Eiropas aizsardzībai nepieciešamas lietas – vienota pretgaisa aizsardzības sistēma, kara rūpniecības attīstība, kad un kā tas būtu panākams?
Par kopīgu pretgaisa aizsardzību būtu jājautā fon der Leienas kundzei, jo to viņa virzījusi kā mērķi. Izklausās ļoti labi, ceru, ka EK prezidentei izdosies, cik iespējams, to atbalstīšu. Jāpanāk arī cita vienota industrija – Eiropas projekti tanku un lidmašīnu būvei. Tai ir specifika, īpaši tankiem, bruņutehnikai, visam, kas uz kāpurķēdēm pārvietojas pa zemi – atkarībā no reģiona, kur notiek karadarbība un kam paredzēta militārā tehnika. Jāskatās, lai tanki piemēroti visur Eiropā, arī Latvijas purvājiem, mežiem, ne tikai tuksnešu joslai.
Ar ko Latvija var piedalīties Eiropas militārrūpniecībā? Kad tas var notikt? Saprotu, ka tankus neražosim…
Kāpēc? Varam iesaistīties arī tanku būvē. Tā nav milzīga masveida ražošana, un mums ir iestrādes bruņuauto būvē – ar “Patria”, piemēram. Latvijā ir diezgan attīstīta metālapstrāde. Cita lieta, ka ražotnes ir daudz un nelielas, bet problēma, kādu redzu ne tikai mūsu valstī, bet arī citviet Eiropā – ka obligāti jāattīsta kas inovatīvs. Tajā pašā laikā divarpus gados nespējam ražot metāla caurules ar iebērtu pulveri – šāviņus, lādiņus, kaujas patronas, jebkāda veida munīciju. Tās ir pamatlietas, kuras kritiski trūkst ukraiņu karavīriem frontē, bet Eiropā ražotājiem gribas kaut ko inovēt, un tikai jauninājumus uzskatām par cienījamu ražošanu. Bet Ukrainas uzvara ir lielā mērā apgrūtināta, ja elementāri nav ar ko šaut.
Tāds jauninājums kā droni taču ir nepieciešamība modernā karadarbībā?
Dronus vajag, bet nevajag izdomāt jaunu riteni. Ukraiņu operatori atraduši dronu specifikācijas un komplektācijas, kas ir vienreizējas, būtībā lādiņš ar propelleri. Tas maksā pārsimts eiro, vajag ņemt un sākt masveidā ražot, skrūvēt šāda veida uzbrukuma bezpilota lidaparātus. Bet to nedarām, jo gribas domāt vēl un vēl inovatīvāk. Ražotāji zināmā mērā ir upuri, jo pastāv pieeja dot grantus tam, kas piedāvās ko jaunu, nebijušu, pēc modes vārdiem “inovācijas”, “tehnoloģijas”, kad joprojām vajag lādiņus parastos.
Jautāšu kā žāvējumu patērētājs attiecīgās patērētāju tiesību aizstāvēšanas komitejas loceklim – kā cīnīsieties ar vēl nepieņemto, bet plānoto aizliegumu latviešiem lietot uzturā tradicionālos kūpinājumus? Eirokrāti vēlas apturēt mūsu valstij dotās izņēmuma tiesības pārsniegt benzpirēna normas uz malkas žāvētiem zivju, gaļas produktiem.
Nu lūk, ierosme darbam! Esmu dzirdējis, ka jautājums esot atgriezies Eiropas birokrātu uzmanības lokā. Nezinu, kā panākšu, bet varu mēģināt apturēt attiecīgo normu pārskatīšanu. Tāpēc svarīga sadarbība ar nozares organizācijām, kuras pārzina nianses. Mans galvenais uzdevums būtu atvērt šīm organizācijām durvis Briseles kantoros, lai varam aizstāvēt Latvijas interesēm svarīgo. Minētā komiteja izskata daudzas tamlīdzīgas komplicētas lietas, kuras jāizvērtē kopīgi ar Latvijas iestādēm – LTRK, LDDK, PTAC, Ekonomikas ministriju. Tam domāju veltīt augustu, jo šai mēnesī Briselē ir atvaļinājumu periods, līdz ar to varēšu apkopot mūsu prioritārās vajadzības.
Latvijas pārstāvji Konservatīvo un reformistu grupā atturējās balsot par fon der Leienas kundzi EK prezidentes amatā. Roberts Zīle pārmet, ka neesot saņemtas atbildes par Baltijas drošību, par līdzekļiem ārējās robežas nostiprināšanai, par ¬militāro mobilitāti. Bet vai balsojums “atturamies” nevar vēlāk būt ar sliktām sekām?
Pats piedalījos augstā amata kandidātes izjautāšanā frakcijā, un bija itin mulsinoši, ka daļa jautājumu tika ignorēti. Tas neapmierināja arī somu, poļu kolēģus, kuri saskaras ar tādām pašām problēmām, īpaši uz robežām, kā mēs. Atbalstīt kandidāti pēc šīm atbildēm īsti nespējām, taču gluži pret arī nebalsojām. Izvēlējāmies diplomātiskāku noraidījuma formu. Godīgi sakot, būtu svēries pat atbalstīt fon der Leienu, taču viņas viesošanās mūsu grupā atstāja skumīgu iespaidu.
Fon der Leiena atbalsta Ukrainu abām rokām!
Atbalstīt abām rokām ir labi. Taču solīto lādiņu kā nav, tā nav, neraugoties uz to, ka EK prezidente pie varas ir jau piecus gadus. Ja fon der Leiena kandidētu uz pirmo termiņu, nevarētu pārmest, taču tas – par lādiņu nepiegādāšanu, par traucēkļiem to ceļā uz Ukrainu, par iespējamiem uzlabojumiem – tika viņai vaicāts, taču arī tam atbilde nesekoja. Viņa izvēlējās un atlasīja jautājumus, uz kuriem atbildēt, kurus ignorēt. Citstarp Metsolas kundze, kuru vadošā EPP grupa virzīja uz Eiroparlamenta prezidentes krēslu, bija pilnīgs pretstats. Maltietes atbildes bija izsmeļošas un pārliecinošas, neizvairīgas, iespējams, tāpēc kandidatūra guva lielāko atbalstu parlamenta pastāvēšanas vēsturē.
Vairākums Eiropas vēlētāju sveras balsot par nacionāli konservatīviem un labējiem spēkiem, taču iznākumā pie varas nokļuvušie centristi biedrojas ar kreisajiem, sociālistiem, zaļajiem, liberāli noskaņotām grupām. Tā notika Latvijā, tādu izvēli demonstrēja eiropieši, vēlot pārstāvību Briselē, un līdzīgi arī citviet Eiropas dalībvalstīs. Kā jūs, jauns politiķis, vērtējat šādu labējo politiķu atstumšanu?
Tā man ir liela mistika, kāpēc tā notiek. Nezinu, kāpēc nepilda solījumus, piemēram, samazināt apgriezienus Zaļajam kursam. Liela centra politiķu grupa izvēlējusies nerunāt ar labējiem pārstāvjiem. Atbalsta balsis jāmeklē citur. Tās atrod kreisās puses nometnē.
Latvijas budžetam tikpat kā dzīvības un nāves jautājums kļuvis, kā sagādāt līdzekļus “Rail Baltica” dzelzceļa trasei. Kas notiks ar projektu, vai naudu varēs rast Eiropas nākamajā septiņgades budžetā?
Ar Eiropas dzelzceļa līnijas jaunbūvi lielāka pro¬blēma ir, ka grūti saprast, kas īsti noticis. Ceru uz Saeimas izmeklēšanas komisijas, kuru vada “AS” deputāts Andris Kulbergs, secinājumiem, kas ļaus iezīmēt kop-ainu. Tad nāks saprašana, ko ar to visu darīt tālāk.
Aktīvs “RB” atbalstītājs Roberts Zīle šķietami norobežojies no projektētā dzelzceļa, savukārt premjere Evika Siliņa ieteica komisijai interesēties pie ekspremjera Māra Ku¬činska, kāpēc vakardienas aprēķini, cik naudas nepieciešams sliežu būvei, stipri atšķiras no šodienas aplēsēm.
Zinām, zinām, astoņdesmit vainīgie, deviņdesmit neparko neatbildīgie, kaut gan visās valdēs, padomēs cilvēki sēdējuši, algas saņēmuši. Bet nav pat skaidrs, kurā brīdī trases izbūve aizgājusi šķērsām un kāpēc, un ko tālāk pasākt. Labā ziņa, ka būvniecības izmaksas saskrējušas līdz griestiem arī Lietuvā un Igaunijā, bet katastrofālākā līmenī tas izvērties pie mums. Pašiem būs jātiek galā. Vēl neesmu dzelzceļa nedienās iedziļinājies, man nav skaidrs, cik tieši slikti ir un kurā punktā ir slikti. Acīmredzot nāksies iedziļināties, noskaidrot, kāpēc esam sabūvējuši pusi no tā, kur neviens nav teicis un apstiprinājis, ka dos naudu un segs izdevumus.
Kad pirmoreiz redzēsim Eiroparlamenta tribīnē deputātu Pozņaku? Cits jaunienācējs Rihards Kols jau iejuties, teicis karstas runas, droši vien atkal kādu pasūtīs, kur krievu karakuģi!
Kola kungam paveicās, jo visiem izteikties gribošajiem jāspiež poga un tad izlozes kārtībā, kam trāpa, kam ne¬trāpa. Rihards ieguva iespēju tikt pie vārda. Tas nav vienkārši kāpt tribīnē, ja neesi amatā un ja neveicas izlozē. Varbūt man kā koordinatoram radīsies iespēja. Ar izteicieniem gan jābūt uzmanīgiem. Par pasūtīšanu, kur karakuģis, varbūt eiroparlamentāriešu tauta būtu sajūsmā, bet daudzrunātājiem ir viegli nokļūt šovmeņa statusā, kas mazina iespējas kaut ko reāli darīt, panākt.
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā.
Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
