Jānis Grasis: Ņemsim piemēru no ebreju kopienas, kas prasa un beigās arī dabū. 45
Jānis Grasis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Republikas Saeima 2022. gada 10. februārī pieņēma likumu “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai”, ar kuru citu valstu vietā apņēmās samaksāt kompensāciju par nacistiskā totalitārā režīma īstenoto holokaustu un padomju komunistiskā totalitārā režīma darbībām.
Manuprāt, juridiska pamatojuma tam nebija, bet es to uztveru kā Saeimas politisku lēmumu, ar ko valsts tikai vienai no Latvijas tautām apņēmās veikt atlīdzinājumu par pēdējā pasaules kara netaisnībām. Mēs varam tikai mācīties no ebrejiem par viņu neatlaidību, kas beigu beigās vainagojās ar rezultātu.
Vai mēs varam sagaidīt vēl līdzīgas prasības? Piemēram, vismaz teorētiski arī Baltijas vācu muižnieku pēcteči var sasparoties un prasīt kompensāciju par Latvijas īstenoto zemes reformu pēc Neatkarības kara.
Ne par velti divi 1. Saeimas vācu frakcijas deputāti Vilhelms fon Firkss un Manfrēds fon Fēgezaks iesniedza sūdzību Tautu Savienības sekretariātam par minoritāšu tiesību nevienlīdzību Latvijā, jo bez atlīdzības tika atsavināta tikai Baltijas vācu izcelsmes iedzīvotājiem piederošā zeme un muižas.
Latvijas valdība 1929. gadā noslēdza slepenu vienošanos ar Poliju un samaksāja Polijai kompensācijas par poļu muižniecībai atsavinātajām muižām (kopā 5 297 500 latu); līdzīgi Latvijas valdība slepeni izmaksāja kompensācijas muižniekiem (Itālijas, Francijas, Šveices, Austrijas un Somijas pavalstniekiem) par kopējo summu 877 000 latu.
Šo rindiņu autors jau 2020. gada 1. septembrī “Latvijas Avīzē” rakstīja par to, kā PSRS izlaupīja Latvijas Banku 1940. gada naktī no 12. uz 13. jūliju. Kur palika visas valūtas, zelta un sudraba un citas vērtības? Tās, protams, tika izvestas uz Krieviju.
Nav zināms, kam tika tērēta valūta un zelts, taču akadēmiķis Jānis Stradiņš savulaik rakstīja, ka sudraba pieclatniekus PSRS vēl sešdesmitajos gados ar “Vņeštorgbank” starpniecību piedāvāja ārzemju numismātiem par cenu 28 “doičmarkas” par vienu gabalu. Zināms, ka visus pieclatniekus ārzemniekiem iztirgot neizdevās.
Latvijas Bankas Kases un naudas apgrozības pārvaldes Monētu daļas vadītāja Maruta Brūkle savās atmiņās norāda, ka, esot Maskavā kādā no naudas izstādēm, viņai izdevies nodibināt kontaktus ar Krievijā bāzētu monētu tirdzniecības kompāniju “Mežnumizmatika”, un 1996. gadā devās pie viņiem izpētīt sadarbības iespējas.
Maskavā viņa tika aizvesta uz noliktavu, kur uz milzīgiem gariem koka plauktiem bija salikts ļoti daudz auduma maisiņu – tie bija piebērti pilni ar mūsu sudraba latiem… Un šos latus šī kompānija piedāvāja atpirkt…
Latvijas Republikas Augstākā Padome jau 1992. gada 4. martā pieņēma lēmumu “Par 1922. gadā nodibinātās Latvijas Bankas tiesību pārņemšanu”. Ar šī lēmuma 3. punktu tika uzdots Latvijas Bankai veikt visus nepieciešamos pasākumus ārvalstīs esošo noguldījumu un citu īpašumu faktiskai pārņemšanai Latvijas Bankas bilancē.
Jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē soli pa solim Latvijas Banka atguva savus aktīvus no ASV, Francijas, Šveices un Lielbritānijas. Taču nav saprotams, kāpēc jau 30 gadu garumā Latvijas Banka neko neprasa no Krievijas Federācijas, tajā skaitā 1640 kg zelta, kas atradās Latvijas Bankā 1940. gada jūnijā.
Pēc Saeimas 2022. gada 11. augusta paziņojuma, ar kuru Krievijas īstenotā vardarbība pret Ukrainas civiliedzīvotājiem tika atzīta par terorismu un pati Krievija – par terorismu atbalstošu valsti, iznāk, ka mēs neprasām to, kas mums pienākas, pat no terorismu atbalstošas valsts.
Protams, tas nav viegls pasākums, un Krievijas Federācija, protams, mums neko negribēs maksāt. Taču ir jāparāda beidzot drosme procesa uzsākšanai, jāsāk prasīt to, kas mums pienākas. Ja neprasa, tad neviens neko nemaksā. Ņemsim piemēru no ebreju kopienas, kas prasa un beigās arī dabū.
