Varbūt arī Putinu apmierina Madrides NATO samita rezultāti… 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par spīti trauksmei, kas, nu jau ierasti, pavada ziņas par Krievijas izrīcībām un Rietumu atbildi tām, vēstot no Madrides NATO samita, mūsu žurnālisti un amatpersonas nespēj slēpt sajūsmu, ka beidzot Krievija jaunajā Transatlantiskā bloka stratēģiskajā konceptā definēta “kā drauds mieram, drošībai un stabilitātei” (Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība”) savā ierakstā feisbukā).
Baltijas valstu prieks par NATO reālas klātbūtnes palielināšanu ir pamatots. Diemžēl Ukrainai nākas iet cauri grūti aptveramai traģēdijai, lai Latvija un citas valstis, kas ir Krievijas tiešā trāpījumā, beidzot saņemtu to, par ko tika runāts gadiem.
Šo daudzo gadu laikā gan NATO bloks, gan atsevišķas tā valstis un augstas militārpersonas nemitējās iejūtīgi paust sapratni par mūsu bažām un aizsardzības vajadzībām, bet apgalvoja, ka tieši katru mīļu brīdi, kad izjutām kārtējo apdraudējumu, viss jau esot nodrošināts tajā līmenī, kas nepieciešams efektīvai aizsardzībai uzbrukuma gadījumā.
Vienalga, vai runa bija par 2008. gada Krievijas–Gruzijas karu, 2014. gada hibrīdoperācijām Ukrainā, pārsteigtās Rietumu sabiedrības acu priekšā, paceļot Krievijas karogu Krimā un tā saucamajās Doņeckas un Luhanskas republikās. Ik reizi visa kā esot bijis gana. Tikai tagad faktiski izrādās, ka nebija vis.
Taču sabiedrība un mediji nemitējās būt ļoti saprotoši, proaktīvi cenšoties izprast, kā ar pavisam nelielām karavīru rotācijām un salīdzinoši trūcīgu bruņojumu, kurā nav pat kaujas lidmašīnu, X stundā varētu efektīvi stāties pretim iebrucējam, ja Krievijas Rietumu militārajā apgabalā tikai karavīru vien ir vairāk nekā 400 tūkstoši (“globalsecurity.org” dati; Rietumu militārais apgabals ir teritoriāli ļoti liels, šie spēki nav koncentrēti vienuviet). Turklāt pretinieka bruņojumā, pat nerunājot par kodolieročiem, ir pat pārmēru jaudīgas ieroču sistēmas. Ukrainas pieredze gan parāda, ka Krievijas plātība ar savu varēšanu var par kādu kārtu pārspēt realitāti, tomēr postu, ko rada viņu raķetes un artilērija, redz katrs, vienalga kurā TV kanālā skatās ziņas.
Audzējot atbildes spējas, Madrides samits, protams, ir labas ziņas. Diemžēl ir pamats uzskatīt, ka arī Krieviju varētu pat ļoti apmierināt jaunākie NATO lēmumi. Ne praktiskā ziņā. Maskava patiešām sirgst no izteiktas fobijas attiecībā pret NATO bloku, kura robeža ar Krieviju, uzņemot Somiju un Zviedriju, būs stipri pagarinājusies pat bez Ukrainas.
Taču Krievija jau sen ir pārliecinājusies, ka nevar būt rietumvalsts tādā izpratnē, kāda ir ASV, Vācija, Itālija vai pat Baltijas valstis. Un, ja reiz nevari būt liels vīrs pie viena galda ar pārējiem, tad būt par pasaules ietekmīgākās militārās alianses (NATO apzīmējums ziņās) nopietnu draudu – ir nākamais labākais iznākums.
Diemžēl pēdējās desmitgadēs politiskajās zinātnēs iecienītas visai sausos faktos un pētījumos balstītas metodes. No vienas puses, tām bieži lieliski rezultāti, rūpīgas izpētes rezultātā sniedzot sausus faktus un aprēķinus, pret kuriem sašķīst dažādi mīti. Tostarp arī Kremļa uzturētais mīts par Krievijas Federācijas teju bezgalīgajām kaujas spējām un gluži kosmiskām inovācijām ieroču jomā. Nav noliedzams, ka ir izstrādāti arī jaudīgi ieroči, taču, kā daudzkārt atkārto britu un ASV analītiķi – šķietami jaudīgā armija patiesībā ir slikti apmācīta, ar zemu cīņasparu, proti, morāli nenoturīga.
Tā pat netiek galā ar pamata loģistikas uzdevumiem, efektīvu plānošanu un uzstādīto plānu realizāciju. Savā ziņā ļoti labi, ka tas tā. Pateicoties tam, nepiepildījās ASV sākotnējā analīze, kas prognozēja drīzu Kijivas krišanu Kremļa rokās. Kā mēs zinām, prezidentam Zelenskim pat kara pirmajās dienās piedāvāja evakuēties uz Ļvivu vai pat uz kaimiņvalstīm (CNN, 26.02.2022: Zelenskis atsakās no ASV piedāvājuma evakuēties, sakot: “Man vajadzīga munīcija, nevis lidmašīna bēgšanai.”).
Tomēr, pētot un analizējot sausus faktus, izlūkdatus par militārajām jaudām, aizsardzības un uzbrukumu plāniem, valūtas rezervēm u. tml., viegli aizmirst, ka visa pamatā ir stipri dziļāks etnopsiholoģisks un kultūras kods. Domājams, katrs atceras, kā sākotnēji pat mūsu amatpersonas viegli alojās, apgalvojot, ka “krievs” baidās no kulaka. Tā teikt, parādīsim savu vienotību un sitīsim priekšā un Kremlis aizbēgs. Neaizbēga. Turklāt ASV izlūkdienestu pārstāve Madrides samitā atzina, ka, visticamāk, karš Ukrainā turpināsies vēl ilgi.
Zināt krievu kultūras kodu – nozīmē zināt, ka tās centrālais jēdziens ir cieņa, nevis mīlestība, cilvēka vērtība, atklātība un līdzīgi fundamentālie jēdzieni, kurus ļoti bieži akcentē Rietumu politiķi. Savukārt cieņa, ko sev pieprasa Austrumu kultūras, – nebūt neprasa mīlestību. Un, it sevišķi, Krievijas valsts vadītāju gadījumā tā ļoti bieži balstījusies tieši bailēs un draudu sajūtās, ko līderis iedveš.
Pietiek atcerēties Krievijas vēsturi. Piemēram, Ivans Bargais, kurš radīja daudz posta arī Livonijā, nesaudzēja ne klosterus, ne baznīcas. Baiļu iedvešana zemēs, kuras centās iekarot, – bija viņa apzināta stratēģija. Bet vienlaikus, it sevišķi mūža (kas viņam nebija garš) otrā pusē, finansējis baznīcu un pareizticīgo klosteru iekārtošanu, acīmredzami, lai nolīdzinātu karos pastrādātos varas darbus ar Dievam tīkamākiem.
Tieši šo pašu metodi mēs tālākā vēstures ritumā redzēsim atkal un atkal. Bailēm ir jāveicina bijība, bet tā garantēs nepieciešamo cieņu un ietekmi gan elitē, gan vienkāršajā tautā, lai realizētu Kremļa saimnieka mērķus. Vienīgā intriga šajā ziņā ir tā – vai pašreizējais Krievijas vadītājs to visu dara ar skaidru un cinisku aprēķinu, vai arī varas kultūras kods pie tā novedis it kā pats no sevis.
No Latvijas skatpunkta raugoties, viegli kļūdīties, uzskatot rietumvalstu un NATO valstu viedokli par visas pasaules nostāju. Tā nav. Un pat to pavēsta Madrides samits. Krievijai tika epitets “drauds”, bet Ķīnai – eifēmisms “stratēģiskais izaicinājums”.
Taču netrūkst arī citu valstu, tostarp ar lielām ekonomikām, kuru attiecības ar Rietumiem nebūt nav vienkāršas un labvēlības pilnas. Liela daļa šo valstu savulaik bijusi pakļauta Rietumu metropolēm, kas turklāt ievērojami vairoja savas bagātības uz šo koloniju rēķina. Un tas nav aizmirsts.
Piemēram, Indija gan labprāt uzņem delegācijas un tiekas ar līderiem no Francijas, Lielbritānijas, ASV un citām valstīm, izmanto jaunas sadarbības iespējas, kad tās tiek piedāvātas (ASV pat solīja ieročus, lai nepērkot no Krievijas), taču oficiālā Ņūdeli arī nebeidz atgādināt, ka tai ir sava, turklāt ne no viena neatkarīga, starptautiskā politika.
Tādas valstis ir pat Eiropā, piemēram, Balkānu reģionā; protams, arī Krievijas satelīts – Baltkrievija. Bet vēl jau ir arī Āzija, Āfrika, Dienvidamerika. Valstis, kurām no vienas puses karš Ukrainā rada daudz problēmu, taču vienlaikus Rietumiem vajadzēs šo valstu darbaspēku un izejvielas, tātad būs pamats sarunām. Ne vienas vien valsts līderim ziņa, ka Putina Krievija ir nopietns drauds pasaules spēcīgākajai militārajai aliansei, nozīmē, ka viņš ir gan bīstams, taču arī ietekmīgs līderis. Bet tādiem draugi atrodas vienmēr.
