Varavīksnes bērni – tie, kas nāk pēc zaudēta mazuļa. Personisks stāsts un aicinājums fotoprojektam 0
“Ja vēlies mainīt pasauli – sāc ar sevi! Tāpēc pirmais stāsts manā foto projektā “Varavīksnes bērni” būs manu Varavīksnes bērnu stāsts”, raksta Līga Kokoreviča-Borodina savā mājaslapā.
Par varavīksnes bērniem sauc mazuļus, kuri nākuši pasaulē pēc bērna, kas zaudēts spontānajā abortā, dzimis kā eņģelis (nedzīvs) vai nomiris pēc dzemdībām. Šis jēdziens ietver izpratni par to, ka varavīksnes krāšņums nespēj izdzēst vētras radītās sekas. Tās parādīšanās nenozīmē, ka vētras nekad nav bijis, tas tikai nozīmē, ka cauri tumšajiem mākoņiem beidzot ir paspīdējis saules (cerības) stars.
Lūk, Līgas personiskais stāsts.
Ja man 2011. gadā kāds būtu teicis, cik ļoti izmainīsies mana dzīve turpmāko piecu gadu laikā, es nemūžam neticētu. Teiktu, ka tā notiek tikai filmās. Vai arī tā notiek, bet ar svešiem cilvēkiem. Nu ne jau ar mani.
Toreiz manī vēl bija tas jaunības naivums, ideālisms. Biju tikko precējusies, laimīga, visa dzīve priekšā, viss skaistais vēl tikai būs.
Un tad nāca apjausma, ka esmu mazuļa gaidībās. Kur vēl skaistāk? Likās, ka viss notiek kā pēc grāmatas, tieši tā, kā jābūt.
Brīnišķīga grūtniecība, nekādu sarežģījumu, mazulis bija ļoti gaidīts. Līdz pēkšņi kādā šausmīgā maija dienā mana pasaule tika brutāli sagrauta. Mana bērna sirds vairs nepukstēja. Bija 31. grūtniecības nedēļa.
Tas bija pilnīgs šoks, es nesapratu – KĀ, ja viss taču noritēja tik brīnišķīgi un kā pēc grāmatas? Kas notika?
Dzemdēju savu eņģeli divas dienas vēlāk. Vecmāte mani pierunāja no mazuļa atvadīties un tagad esmu viņai par to ļoti pateicīga.
Tobrīd šoka stāvokļa dēļ es sākumā pat atteicos uz mazuli paskatīties. Likās, ja neredzēšu, man sāpēs mazāk. Man paveicās, ka vecmāte bija ļoti sirsnīga, paskaidroja, ka man ir svarīgi atvadīties, lai pieņemtu notikušo. Viņa aizdedza svecīti un es divas stundas mīļoju un pētīju savu eņģelīti.
Mazulim nebija pilnīgi nekādu veselības problēmu, viņš bija burvīgs, vesels mazulis, tikai… Kaut kas viņam bija traucējis attīstīties.
Kad mani aizveda no dzemdību zāles, bet mazulis (mēs viņu nosaucām par Danielu) tur palika, es jutos tā, it kā no manis gabals būtu izrauts…
Jutos kā sadalījusies atomos un nezināju, vai kādreiz vēl spēšu sevi savākt kopā. Tobrīd tas nelikās reāli. Viss, kas man bija licies tik pašsaprotams, bija sagrauts vienā mirklī.
Ilgu laiku es centos dzīvot stundu pa stundai, vienkārši izdzīvot, izturēt. Piecēlos no gultas – sasniegums, izgāju no mājas – re, jau otrs sasniegums.
Bet tas viss nāca ar piespiešanos, sevis pierunāšanu. Un bija arī brīži, kad es atļāvu sev nesaņemties. Atļāvu sev vienkārši būt.
Pusgadu vēlāk es uzzināju, ka atkal esmu gaidībās. Nu jau, zinot savu diagnozi (to atklāja drīz pēc zaudējuma – iedzimta trombofīlija), es biju nobijusies, bet apņēmības pilna izdarīt visu, kas manos spēkos, lai mazulis piedzimtu vesels. Tas no manis prasīja ļoti daudz resursu.
Katrs rīts iesākās ar asins šķidrinoša preparāta injicēšanu sev vēderā. Tablešu čupiņas, pastiprināta dakteru uzraudzība, daudz ultrasonogrāfiju utt. Bet viss bija tā vērts.
Mans pirmais Varavīksnes mazulis – Adrians, nāca pasaulē pašā vasaras nogalē.
Ļoti smagās dzemdībās. Bet to mirkli, kad viņš beidzot pirmo reizi ieraudājās, es nekad neaizmirsīšu. Sajūtas bija tik duālas, no vienas puses esi tik laimes pārņemts, ka viss ir kārtībā un no otras saproti, ka viss šis tev tika atņemts ar pirmo mazuli. Ka tā visa nekad nebūs.
Vēl es izjutu neizsakāmu atvieglojumu. Tā, it kā visu grūtniecības laiku būtu bijusi kā uzvilkta stīga un brīdī, kad viņš ieraudājās, es beidzot varēju atslābt. Nu, vismaz mazliet.
Bet es nespēju aizmigt visu pirmo nakti, es vienkārši sēdēju un skatījos uz viņu, klausījos viņa elpā un jutos absolūti sirreāli.
Pēc Adriana piedzimšanas likās, ka pasaule ir kaut cik nostabilizējusies (par spīti tam, ka viņš nu it nemaz nebija “vieglais” bērns), bet es pat iedomāties nevarēju, ka dzīve man ir sagādājusi vēl ne mazums pārsteigumu.
Kad Adrianam bija nepilns gads, es uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī. Tikai šoreiz grūtniecība īsti neattīstījās pēc grāmatas. Tā bija kā staigāšana uz naža asmens trīs nedēļu garumā. Vienu brīdi tev ir cerība, ka viss būs labi un nākamajā tās īsti vairs nav, bet tad atkal HCG cipari sasparojas un cerība atgriežas.
Tā trīs nedēļas, līdz… bija pilnīgi skaidrs, ka viss ir beidzies. Lūdzos dakterei, ka vēlos, lai process norit dabiski un negribu ķirurģisku iejaukšanos, tiku uzklausīta un saprasta.
Diemžēl arī šis neizpalika bez komplikācijām, ar kurām cīnījos divu mēnešu garumā. Tā visa laikā mēs ar Adrianu palikām divatā, jo mans pirmais vīrs izlēma, ka vēlas šķirties. Šeit es detaļās neiedziļināšos, bet teikt, ka tas bija grūts periods manā dzīvē, nozīmētu nepateikt neko. Iespējams, man palīdzēja izturēt apziņa, ka ir bijis arī smagāk.
Mēs gan ilgi nepalikām divi vien, jo laikam Kāds Tur Augšā bija izlēmis, ka nu jau man visai dzīvei pietiks pārbaudījumu. Es satiku savu nu jau otro vīru. Gadu vēlāk kā milzīgs pārsteigums pieteicās mūsu Varavīksnes meitiņa – Alise Meja. Tas bija tikpat sirreāli, kā daudz kas manā dzīvē.
Bija tā, it kā meitiņa jau labu laiku būtu gaidījusi, kad tad nu varēs pie mums ierasties.
Protams, grūtniecības laiks arī šoreiz nebija bezrūpīgs, jo diagnoze jau nekur nebija pazudusi un tomēr psiholoģiski grūtniecība bija daudz vieglāka, arī dzemdības bija vieglākas, viņa atnāca tā ļoti dabiski par spīti visam. Viņa iekaroja mūsu visu sirdis, arī brāļa, kurš māsu dikti gaidīja jau tad, kad viņa vēl tikai dzīvojās puncī.
Pēc Alises piedzimšanas es sajutos pilnīga. Kā izcīnījusi milzīgu cīņu un uzvarējusi.
Bet, kad atskatos uz tiem pieciem gadiem manā dzīvē, es vēl joprojām brīnos, kur es radu spēku izturēt.
Četras grūtniecības, trīs dzemdības un divi bērni mājās. Diezgan skarba statistika piecu gadu ietvaros.
Tāds nu ir manu Varavīksnes bērnu stāsts saīsinātā versijā. Secinājums, ko esmu izdarījusi pēc visa šī – ja tu kaut ko ļoti vēlies, par to ir jācīnās līdz galam. Tas ir tā vērts. Jo, lai cik ļoti sagrauts tu kādos dzīves brīžos nejustos, ir jāturpina iet uz priekšu. Ir jādzīvo stundu pa stundai, dienu pa dienai. Jānoliek mazi mērķīši un tie jāsasniedz, lai vēlāk jau varētu sasniegt lielos mērķus. Pēc katras vētras reiz uzspīd saule. Un tā noteikti uzburs burvīgu Varavīksni, ja vien tu tam no sirds ticēsi. Nekad nepadodies!
Ja vēlies dalīties ar savu Varavīksnes bērna stāstu un dāvanā saņemt mini fotosesiju savam mazulim, raksti man uz [email protected].
P.S. Vairāk par projektu var lasīt šeit.
