– Tūjā jūs uztvēra kā svešinieci, tāpēc ka esat ieradusies no ārzemēm? 20
– Nopirku tur puspabeigtu māju. Man bija dzīvības apdrošināšanas polise, par kuru sāku maksāt 25 gados un to darīju 30 gadu (katru mēnesi 20 mārciņu, kas no paša sākuma bija liela nauda, jo toreiz pelnīju 90 mārciņu). Un, kad bija šie 30 gadi pagājuši, man izmaksāja vairāk par 20 000 mārciņām. Nopirku māju Tūjā. Tagad jau izskatās, ka esmu tur liela bagātniece, dzīvoju jūras krastā. Bet tagad es šo māju nevarētu nopirkt, jo cenas ir kāpušas astronomiski.
Tāpēc es saprotu Daces Dzenovskas sacīto. Varbūt skolās vai mājās pietiekami nemāca, kā būt laipniem pret citiem.
Dace Dzenovska gan poētiski, gan zinātniski apraksta, kā lauki iztukšojas, un viņa pievērš uzmanību, kā cilvēks tad jūtas.
Esmu novērojusi, ka Latvijā, varētu teikt, ir apsēstība ar identitāti, arvien cenšoties pateikt, “kas mēs esam”. Ir arī uzskats, ka identitāte ir kaut kas nemainīgs, kas iet cauri gadsimtiem. Man liekas, identitāte, tāpat kā cilvēks, ir kaut kas radošs, ko var mainīt, ne tikai prasīt: kas es esmu? – kā sieviete, kas visu laiku skatās spogulī. Svarīgāk ir jautāt: kāds es gribu būt? To var mainīt. Piemēram: esmu slinka, bet gribu būt čakla. Var ietekmēt sevi ar dažādām stratēģijām, lai daudz ko mainītu.
– Bet, lai saprastu, kas gribam būt, jāzina, kas esam.
– Vēsture iespaido to, kas esam, un tas laika gaitā mainās. Latvieši vienmēr teic, ka viņi ļoti pielāgojas, ir iztapīgi. Bet tā nav tikai latviešiem raksturīga īpašība. Mēs bijām dzimtcilvēki – tas ir, mans vecvecvectēvs bija dzimtcilvēks, un omīte man stāstīja, ka tad, kad bijis izdarījis ko tādu, kas muižkungam nepatīk, viņu sita un bija jāgaida rindā, kamēr noper… Sencis esot teicis – per mani pirmo, man nav laika gaidīt, jāiet strādāt.
Bet angļiem dzimtbūšanu atcēla pirms kādiem astoņsimt gadiem, un mēs nezinām, kādi viņi bija laikā, kad viņus izlaida no dzimtbūšanas. Tādā ziņā saku, ka vēsture mūs veido un notiek pārmaiņas.
Lai saprastu, kas esi, ir derīgi paraudzīties uz kontrastu – uz to, kas tu neesi. Visi, kam bijuši mazi bērni, zina, ka viņi met no gultas ārā spēļmantas: te ir lācītis, tas nav “es”, te ir lelle, tas nav “es” – un visas rotaļlietas lido ārā no gultas. Bet roka – tā nelido, tad laikam tā pieder man. Bērns tādā veidā, atmetot nost to, kas viņš nav, izveido sapratni, jēdzienu par sevi.
Kā antropoloģei man liekas ļoti interesanti izprast to otro, citādo cilvēku un līdz ar to raudzīties, ko viņš man var piedāvāt un dot, un tad teikt, ka varbūt gribu būt viņam kādā ziņā līdzīga.
Mēs spējam izvēlēties, kādi gribam būt, un ņemt to labo no citiem.
– Kopā ar citām pētniecēm turpināt Latvijā vākt dzīvesstāstus. Kādi ir secinājumi?
– Nacionālajā mutvārdu vēstures arhīvā jau glabājas ap četriem tūkstošiem dzīvesstāstu. Turpinām vākt vēl, un līdztekus latviešu pieredzēm vācam arī čigānu un krievu dzīvesstāstus, lai atklātu, kādas ir atšķirības šo stāstu veidā. Latvieši vairāk nekā citi runā par vēstures ietekmi savos likteņos, viņi to savu stāstu kā paraugeksemplāru ievieto visas nācijas vēstures rāmjos.
