– Kā jūs definējat, kas ir antropoloģija? 20
– Es teiktu, ka antropoloģija ir pētījums par citādību vai ka antropoloģija pēta cilvēku filozofiju, kā viņi dažādos veidos mēģina atrast dzīvē jēgu.
– Lasīju jūsu rakstīto pēcvārdu antropoloģes Daces Dzenovskas grāmatai “Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos – starp zudušām un iespējamām nākotnēm”. Dace Dzenovska raksta: “Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas publiskajā telpā valda neoliberālā pārvaldības racionalitāte, kas uzsver tirgus principus, individuālismu un konkurētspēju. Kā arī nacionāli valstiskā racionalitāte, kas akcentē patriotismu un lojalitāti pret nacionālu valsti kā tikumu, kurus nepieciešams ieaudzināt ikvienam Latvijas pilsonim. Ne viena, ne otra no šīm pārvaldības racionalitātēm neveicina cieņpilnas attiecības ar cilvēkiem.” Domāju, kāpēc autore uzskata, ka patriotisms un lojalitāte pret nacionālu valsti neveicina cieņpilnas attiecības. Ko jūs par to domājat?
– Viņa jau nesaka neko sliktu par nacionālo. Viņa tikai atšķir – ka tā ir viena lieta, bet cita lieta ir iemācīties, kā respektēt otru ikdienā, un palīdzēt otram. Kaut kādu iemeslu dēļ tās izpalīdzības Latvijā trūkst. Minēšu piemēru. Tā nacionālā racionalitāte ir saistīta ar abstraktu jēdzienu – par latvietību, par Latvijas vēsturi un tamlīdzīgi. Es esmu Latvijas patriote – ar to, ka es te dzīvoju, ka man ir respekts pret maniem senčiem, ar to, ka man Latvijas jēdziens ir ļoti saistīts ar dainām, ar to, ka mans tēvs krita leģionā…
Tagad dzīvoju Tūjā, netālu no kādreizējām tēva mājām. Vadu projektu par dzīvesstāstiem Latvijā un mācu studentus Stradiņa universitātē, un atbalstu Vītolu fonda stipendiātus. Es Latvijas labā daru, cik varu un protu. Bet es neteiktu, ka mani kaimiņi Tūjā man ir īpaši mīļi tāpēc vien, ka viņi ir latvieši. Negribu nevienu apvainot. Es tur esmu dzīvojusi jau 16 gadus, un, ja esmu gājusi kaut ko paprasīt, mani nav aicinājuši pār slieksni. Neteikšu, ka visi ir tādi. Bet, salīdzinājumam no savas mājas Anglijā, Bristolē ar kājām gāju uz universitāti un atpakaļ, un, ja, ejot pa mazo ieliņu, kur ir 15 mājas vienā pusē un 15 – otrā, jutos nogurusi vai nelaimīga, varēju ik otrā mājā apstāties, kur man teica: lūdzu, nāc iekšā, vai vēlies tēju vai varbūt glāzi vīna? Latvijā tā nenotiek.
