– Par cilvēku attiecībām ar gariem bija arī jūsu pētījums Indijā? 20
– 1985. gadā strādāju Indijā templī, kur ģimenes veda garīgi slimus cilvēkus un tādus, ko, pēc viņu domām, bija pārņēmuši ļauni gari. Valdīja uzskats, ka templī ir spēks, kas var atbrīvot no slimības un ļaunā gara. Interesanti bija iepazīt dažādas dzimtas un to paradumus. Ja saslimušais bija vīrietis, tad daudzi radinieki – vai vesels ciemats – ieradās viņu aprūpēt un uzmanīt. Bet, ja saslimusī vai sliktā gara pārņemtā bija sieviete, tad kāds viņu atveda un atstāja vienu pašu. Pārsvarā tie bija kastu sistēmā sociāli pašu zemāko slāņu vīrieši un sievietes. Atklāju, ka Indijā vīrietim, kurš sajūk prātā, tomēr ir daudz iespēju ārstēties un gūt atbalstu, bet, ja tā notiek ar sievieti, viņa apkārtējo acīs tiek it kā apzīmogota ar kauna un negoda zīmi. Sievietes, kuras ieradās templī kopā ar savu dēlu vai vīru, lūdza dievu, lai tas sliktais gars pāriet uz viņām. Tad iegāja transā, un, jo dziļākā transā viņas atradās, jo vairāk apkārtējie uzskatīja, ka slimā puiša veselība uzlabojas. Sabiedrības pieņēmums bija, ka tas sliktais gars var klaiņot, pāriet no viena cilvēka otrā. Gan Indijā, gan dažās citās kultūrās tiek uzskatīts, ka ārprāts ir gandrīz lipīgs – ja tas ir vienam, tad var pāriet uz otru, uz tuvinieku. Kādā ģimenē māte nomira un 18 gadus vecajam slimajam jauneklim kļuva labāk, bet pēc tam tika domāts, ka sliktais gars iemiesojies viņa tēvā. Rietumos izglītojies ārsts to visu uztvertu pavisam citādi, uzstādītu savas diagnozes. Mani kā antropoloģi interesēja pašu vietējo domas un izpratne par notiekošo, empātija – spēja iejusties citas personas emocionālajā stāvokli, izjust to pašu pārdzīvojumu un dziedināšana.
– Viens no Latvijā pazīstamiem antropologiem kā šīs zinātnes atziņu sieviešu žurnālā klāstīja secinājumu, ka tagad cilvēku dzīve ir kļuvusi tik gara, ka to visu nevar nodzīvot ar vienu partneri.
– Varbūt šis cilvēks savu privāto dzīvi pārāk daudz interpretējis kā antropoloģiju…
