Varam kļūt par gultu klājēju nāciju. Saruna ar Ojāru Spārīti 7
Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu, mākslas zinātnes doktoru, profesoru Ojāru Spārīti sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Kad ir runa par zinātnes finansējumu, priekšplānā biežāk izvirzās eksakto zinātņu pārstāvji. Tie, kas pārstāv humanitārās zinātnes, piemēram, vēsturnieki, it kā nedaudz nogājuši maliņā, lai gan viņiem dzīve nebūt nav vieglāka.
– Humanitāro zinātņu pārstāvji, pie kuriem pieder ne tikai vēsturnieki, bet arī valodnieki, arheologi, mākslas zinātnieki, filozofi un daudzi citi, varbūt tiešām retāk nonāk finansistu uzmanības centrā. Izņēmums varbūt ir politologi, kuriem žurnālisti biežāk prasa viedokli. Nav jau tā, ka humanitāro zinātņu nozīme tiktu apzināti noniecināta, bet ja valsts uztver zinātni kā iespējamo peļņas avotu nākotnē, tad priekšroka, visticamāk, tiks dota tiem speciālistiem, kas attīsta alternatīvās enerģijas avotus un augstās tehnoloģijas, nekā tiem, kas pēta kādu maz zināmu Latvijas vēstures posmu vai, piemēram, čigānu valodas gramatiku. Taču te būtu svarīgi atzīmēt, ka humanitārajām zinātnēm ir viens augsts un cēls uzdevums – stiprināt indivīdu pašapziņu, celt sabiedrības izglītību un stiprināt tos garīgos spēkus, kas vēlāk ļauj nonākt pie materiālās labklājības. Latvijā šobrīd, šķiet, dominē tehnokrātisks skatījums uz zinātni un sabiedrības attīstību. Humanitārā sfēra ir spiesta sarauties materiālās pasaules priekšā. Tā nav tikai Latvijā, tādas pašas tendences ir visā pasaulē. Taču būtu nepareizi pretnostatīt humanitārās un eksaktās zinātnes, likt tām savā starpā konkurēt, jo to vērtēšanas kritēriji ir atšķirīgi. Manuprāt, mēs šodien esam pārāk šauri sadalījuši un specializējuši savu ekonomiku – tā atgādina šaha lauciņu ar daudzām rūtiņām. Mēs redzam šīs rūtiņas, bet neredzam kopējo laukumu.
– Vai šos pārmetumus jūs adresējat varai?
– Vara pieņem lēmumus, bet diemžēl bieži tas notiek, neieklausoties sabiedrībā. Varas pārstāvji spriež: “Mums tas šķiet izdevīgi, tad tā arī darīsim.” Kaut vai tas pats pēdējā laikā bieži pieminētais Latvijas zinātnisko institūciju novērtējums. Valsts aparātā nonāk cilvēki, kuri iedomājušies, ka viņi vislabāk visu saprot un zina, kas jādara – ko vajag slēgt, ko apvienot, ko atstāt. Bet aizmirstas tas, ko paģērēja jau senie grieķi un romieši – Audiatur et i altera pars – uzklausi arī otru pusi (lat. val.). Jā, varbūt tas nozīmē asas vārdu kaujas, taču tā ir pareizā rīcība, ar kuru sabiedrība nonāk pie optimālā iznākuma. Pie mums varas interese par sabiedrību strauji pieaug tikai pirms vēlēšanām, kad politiķi kā makšķernieki dodas uz vēlētāju dīķi balsu zvejojumos. Rādītājs ir kaut vai Latvijas partiju nelielais sastāvs. Kā partija ar 100 vai 200 reģistrētiem biedriem var runāt sabiedrības vārdā? Jūtot šo atsvešinātību, dažādos sabiedrības slāņos veidojas agresīva neapmierinātība, kas izpaužas protesta balsīs vai kritikā. Taču es domāju, ka tieši šogad gaidāmajās vēlēšanās sabiedrība arvien vairāk vērtēs politiķu rīcību un darbus, prasīs atskaiti par reāli veiktiem darbiem un ticamu programmu. Tas liks nākotnē pavisam citādi strukturēt valsts menedžmenta institūcijas.
– Vai tiešām zinātniekus var pieskaitīt tai sabiedrības daļai, ar kuru nerēķinās? Negribētos ticēt…
– Tad jums ir pārāk idealizēts priekšstats. Zinātnieki jau kopš 1997. gada ir sūtījuši izmisīgas vēstules valdībai, brīdinājuši, ka tās īstenotā politika ved strupceļā valsts attīstību, ka speciālistu kvalifikācija krītas, zinātnieki emigrē, izglītība neatbilst darba tirgum un tā tālāk. Tas nav ticis uzklausīts. Zinātnieki varbūt ir vajadzīgi, kad vajag uzrakstīt valdības deklarāciju vai kādu citu stratēģisku dokumentu, bet citā laikā viņus ignorē. Cik bieži nauda tikusi novirzīta nozarēs, kas nevis veicina attīstību, bet tiek ātri sadalīta, apēsta un nekas pāri nepaliek… Es uzskatu, ka zinātnē naudu vajag ieguldīt kā bankā – lai tā vairotos.
– Viens no Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas padomniekiem ir atbildīgs par humanitārajiem jautājumiem. Tas ir Dāldera kungs.
– Līdz šim Ministru prezidentiem bija dažādi padomnieki, taču tos nebija deleģējusi sabiedrība un viņi nebija “sazobē” ar nozari, kuras jomu it kā pārzināja. Varbūt, ka šoreiz būs citādi.
– Neaizmirsīsim, ka Ints Dālderis bija viens no “Vienotības” premjera kandidātiem.
– Es ceru, ka viņa atbildība būs plašāka un ietvers sevī rūpes par humanitāro zinātņu jomu, ne tikai par atsevišķiem kultūras pasākumiem. Pagaidām zinātnieku sabiedrība Dāldera kungu pie sevis nav redzējusi, taču mēs esam gatavi viņam palīdzēt formulēt pienākumu paketi, lai viņš pilnvērtīgi varētu veikt savu misiju.
M. Antonevičs: – Jūs kritizējat varas attieksmi, bet pie kā zinātnieki parasti vēršas ar saviem priekšlikumiem? Vai jūs ejat pie konkrētiem politiķiem? Tad sakiet, kuri ir tie, kas ignorē?
– Latvija ir neliela zeme, un administratīvais aparāts ir pietiekami pārredzams, lai tajā nemaldītos – ir premjers, Valsts prezidents kā augstākie izpildvaras pārstāvji, ir Izglītības un zinātnes ministrija un Saeimas Izglītības zinātnes un kultūras komisija, kas tiešā veidā saistītas ar nozari. Es gan vēlētos, lai zinātnes iespējas tiktu vairāk novērtētas arī Ekonomikas ministrijā, kuras galvenā funkcija ir lemt par stratēģisko attīstību, izvērtējot visus instrumentus, ar kuru valsts cer panākt ekonomisko augšupeju. Mēs vairākkārt mēģinājām panākt pieņemšanu pie premjera Valda Dombrovska kunga, bet viņš mūs vienkārši ignorēja. Kad es divas reizes publiskos forumos pateicu, ka premjers izvairās no sarunas ar zinātniekiem, jo acīmredzot uzskata, ka šī saruna būs viņam neērta, tad beidzot mēs tikām uzklausīti. Tad 2013. gada augustā politiķi runāja “saldām mēlēm”, taču nu jau ir cita valdība un šī saruna ir jāsāk no jauna. Es gan esmu cerīgās domās par jauno Ministru kabinetu, redzot, ka atbildība par nozarēm uzticēta strukturāli domājošiem ministriem. Iepriekš nācās sajust, ko nozīmē, ja koalīcija ir sadiegta “baltiem diegiem” un pārsvaru gūst partiju intereses. “Vienotība” un Reformu partija bija konkurentes, un “Vienotība” ļāva izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim dezorganizēt ministriju un parādīt sevi kā neveiksmīgu vadītāju. Līdzīga situācija bija izveidojusies arī Ekonomikas ministrijā. Taču sliktākais šajā spēlītē ir tas, ka no partiju konkurences cieš valdības darbs kopumā, kavējas valsts attīstība, bet politiķi, kuri rada miljonos mērāmus zaudējumus, nesodīti atrunājas ar “politisko atbildību”. Ja runā par pašreizējo izglītības un zinātnes ministri Inu Druvieti, viņa ir akadēmiski izglītots prāts ar pieredzi ministrijas vadīšanā un izpratni par zinātnē balstītu izglītību.
– Ir gan dzirdēts arī pretējs viedoklis – reformas tagad tikšot nobremzētas, sāksies stagnācija…
– Ko mēs saucam par reformām? Zinātnes nozarē tās lielākoties bija deklaratīvas, jo vārdiem nesekoja darbi. Turklāt reformas nemaz neradās Ķīļa galvā. Zinātnieki paši tās pieprasīja, mudinot veikt zinātnes novērtējumu un piešķirt papildu finansējumus attīstītākajām, inovatīvajām, pelnīt spējīgākajām zinātnes nozarēm. Ķīlis lietoja šos pašus apzīmējumus, bet viņš nez kāpēc pasniedza to tā, it kā zinātnieki pārmaiņām pretotos un ka pirms viņa nekas nebūtu noticis. Reformas noteikti ir vajadzīgas, taču kādu iznākumu valsts var gaidīt, ja zinātnes finansējums ir katastrofāls? Ķīlis ar saviem izteikumiem radīja iespaidu, ka zinātnieki ir liekēži, kas tikai tērē valsts naudu, lai gan reālā situācija ir tāda, ka valsts nodrošina 20 – 25 procentus no bāzes finansējuma, bet pārējo zinātnieki ir spiesti piepelnīt no ES struktūrfondiem, citiem ministriju zemūdens straumēs apslēptiem resursiem. Kāpēc zinātniskajai darbībai nav vēlamās atdeves? Tās ir sekas. 1992. gadā tika likvidēta iepriekšējā Zinātņu akadēmijas struktūra un zinātnieki faktiski nonāca augstskolu “azotēs”. Viņiem palika galva, pildspalva, papīrs, bet vairs nebija laboratoriju, ražošanas līdzekļu. Divdesmit gadu laikā Latvijas zinātne lielā mērā ir kļuvusi par “kabineta zinātni” – uz papīra tā rada daudzus teorētiskus atklājumus, lepojas ar publikāciju skaitu. Praksē šīs teorijas īsteno citas valstis, un tur arī top jauni produkti. Latvijas kasei tie aiziet garām. Latvijas zinātnieku līdzdalība starptautiskajos konsorcijos paliek anonīma, labākajā gadījumā viņi saņem honorāru. Piemēram, Ivara Kalviņa vadītais Organiskās sintēzes institūts orientējas uz to, ka sniedz pētījumu pakalpojumus lielajām farmācijas firmām. Viņi aktīvi meklē pasūtījumus un par līgumcenu tos arī izpilda. Tas, protams, ir labi, taču, ja valsts apzināti nostātos uz šāda peļņu nesošu neatkarīgu institūtu izveides ceļa, tad būtu iespēja iegūt vēl labāku iznākumu un arī valsts kase kļūtu bagātāka.
V. Krustiņš: – Bet vai Latvijā ir kāda instance, kas valsts interešu vārdā pasūta pētījumus humanitāro nozaru pētniekiem?
– Nupat dienas gaismu ir ieraudzījis Valsts pētījumu programmas “Letonika” četru gadu darba ieguldījums, pie kura strādājuši visu humanitāro un sociālo zinātņu nozaru spējīgākie zinātnieki. Tas ir četru sējumu enciklopēdisks izdevums “Latvieši un Latvija”, kurā izvērtēta Latvijas valsts un nācijas rašanās, tās politiskie, intelektuālie un kultūras resursi. Taču atkal jau piebilde – arī te diemžēl parādās valsts nevērīgā attieksme pret zinātni. Lai varētu veikt šo atbildīgo darbu, zinātniekiem bija vajadzīgi četri gadi jeb 48 mēneši, taču valsts piešķīra finansējumu tikai 36 mēnešiem. Finanses tika “ieekonomētas” citiem mērķiem. Bet attiecīgās nozares tika vājinātas, zinātnes prestižs kritās. Ja jaunietis redz, ka automehāniķis servisā nopelna vairāk nekā zinātnieks ar doktora grādu, diez vai viņu vilinās šī iespēja. Tas galu galā var novest pie tā, ka Latvija no intelektuālas nācijas kļūs par “gultu klājēju” un “servisa” nāciju.
– Cik liels bija šis finansējums?
– Kopā 3,2 miljoni latu oficiāla valsts pasūtījuma budžeta līdzekļu – visām humanitāro un sociālo zinātņu nozarēm, iesaistot radošos projektos uz četriem gadiem ap 250 pētnieku. Reāli darbiniekam mēnesī sanāk 185 lati, no kuriem vēl tiek aprēķināti milzīgie darba ņēmēja nodokļi. Es saprotu, ka kopējā summa var šķist liela, taču humanitāro nozaru zinātniekus nekādi nevar dēvēt par pārticīgiem. Lai izdzīvotu, viņiem jācenšas piepelnīt, startējot starptautiskos projektos un tamlīdzīgi, kur objektīvi lielākas iespējas ir eksakto zinātņu pārstāvjiem.
M. Antonevičs: – Rodas jautājums – vai šis četru sējumu darbs ir labākais, ko par šo naudu varēja sasniegt?
– Ar šo finansējumu un ar Latvijas valsts apzināti aplaupīto zinātnes finansējumu tas ir iespējamais labākais… Ir atšķirība starp labāko un iespējamo labāko.
