Varakļānieši sanaidoti, toties nepievienoti. Cik ilgi viņi baudīs vai cietīs neatkarību? 3
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā nu negaidīti sanācis: sanaidojušies savā starpā, toties priecīgi, ka palikuši neatkarīgi. To man saka daudzi satiktie varakļānieši.
Aptaujas liecinājušas, ka lielākā daļa varakļāniešu, ja nu reiz pēc pašvaldību reformas nevar palikt atsevišķā novadā, labprātāk pievienotos Vidzemes – Madonas novadam. Daļa latgaliešu, īpaši skaļi tie, kas nemaz nedzīvo Varakļānos, to uztvēruši kā nodevību pret Latgali.
Arī Saeima nobalsoja par Varakļānu pievienošanu Rēzeknes novadam, ko atkal – pēc iesnieguma saņemšanas no iedzīvotājiem – atcēla Satversmes tiesa. Saeima lēma, ka Varakļānu novads pagaidām paliks atsevišķi un 11. septembrī tur izsludinātas vēlēšanas, un līdz 28. jūlijam turpinās deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana.
Cik ilgi varakļānieši baudīs vai cietīs neatkarību – četrus gadus vai mazāk, – neviens nezina, jo likums pieļauj dažādas darbības.
Ikdienas ceļš ved uz Madonu
“Mēs esam noguruši no dezinformācijas un propagandas, no tā, ka visiem no malas labāk zināms, kā mums dzīvot. Diemžēl arī žurnālisti uz šejieni brauc ar jau gatavu viedokli un tam pielasa atbilstošus viedokļus, rezultātā sižeti sanāk maldinoši. Bet es negribu cilvēkus dalīt. Kopā ar kolēģiem strādāju un domāju to darīt arī turpmāk,” man saka bijušais Varakļānu novada domes priekšsēdētājs, nu Varakļānu pagaidu administrācijas vadītājs Māris Justs, kurš arī startēs vēlēšanās, bet partiju vēl nevēlas atklāt.
Nevēlos aizstāvēt kolēģus žurnālistus, bet es saku – man jau arī no malas liekas, ka Varakļāni ir Latgalē un loģiski tiem būtu jābūt pie Rēzeknes novada Latgalē, nevis pie Madonas novada Vidzemē… “Neviens jau nesaka, ka Varakļāni nav Latgale. Tas noteikts arī Latvijas vēsturisko zemju likumā.
Pie Latgales ir arī Madonas novada Barkavas un Ošupes pagasta daļas, Jēkabpils novada Krustpils pagasts un vēl citas teritorijas, kas ir Vidzemes plānošanas reģionā. Ekonomiski esam pie Vidzemes, kultūrvēsturiski – Latgale. Administratīvi teritoriālā reforma nav vērsta pret Latgali.
Ja nu reiz mums lika apvienoties, tad pareizākais bija apvienoties ar Madonas novadu. Cilvēki pieraduši tās savas lietas, ko nevar nokārtot Varakļānos, kārtot Madonā, tas ir arī Rīgas virziens, kas ir būtiski. Tajā pašā laikā mēs esam lepni, latviski latgalieši un negrasāmies nodot savu kultūru.
Tāda latgaliskā uzspiešana mums no Rīgas neko labu nedod. Neviens Saeimas deputāts no Latgales, kas no tribīnes runāja, ka Varakļānus vajag pievienot Rēzeknes novadam, pie mums nav atbraucis, kaut arī esam aicinājuši. Pašreizējā situācija ir ļoti laba – mēģināsim pierādīt, ka mazs novads var būt patstāvīgs,” norāda M. Justs.
Gada sākumā novads rīkoja aptauju saviem iedzīvotājiem vecumā virs 18 gadiem. Tajā piedalījās 41,14% no tiesīgiem balsot jeb 1108 balsotāji, no kuriem 933 jeb 84,28% bija par Madonas novadu.
Pavadot dienu Varakļānos, dažādās vietās pēc nejaušības principa veicu arī savu aptauju, uzrunājot dažāda vecuma un sociālā slāņa varakļāniešus. Četriem nebija viedokļa, viens bija par Rēzeknes novadu, 23 – par Madonas novadu. Galvenie argumenti: ikdienas ceļi ved uz Madonu un bailes no “krieviskās Rēzeknes Latgales”, kurā varētu izšķīst latviskā varakļāniešu Latgale.
Lai noalgotu juristus pieteikuma uzrakstīšanai Satversmes tiesai (virs 100 lappusēm), vairāk nekā 200 iedzīvotāju saziedoja 6469,22 eiro.
Ja reiz Latgale, tad Latgale
“Kā Latgale var būt pie Vidzemes? Ja reiz Latgale, tad Latgale!” strikts ir Dabas aizsardzības pārvaldes dabas aizsardzības vecākais speciālists Dainis Tučs. “Varakļānos runā tīrā, skaistā latgaļu valodā bez krieviskiem vārdiem.
Nebaidos, ka, esot pie Rēzeknes, pārkrievosimies. Lai arī kādas valdības būs, Varakļāni paliks latgaliski. Skraidīja te jau novada aģitatori, baidīja ar Rēzekni, teica, ka Madonā pretimnākošāki cilvēki un labāki likumi. Varētu domāt, ka Latvija ir Amerika, kur katram štatam savi likumi un Madonā paslēpts medus pods priekš varakļāniešiem…”
D. Tučs nemaz nepriecājas, ka tagad būs savs patstāvīgs novads. “Par daudz darbinieku pašvaldībā sēž bezdarbībā un knibinās telefonos un datoros. Nav vairs tas darba apjoms, kas agrāk, daudz lietu notiek elektroniski. Pirms dažiem gadiem arī mūsu pārvaldē samazināja birokrātiju: nekāda vaina, palika tikai reālie darbu darītāji. Ja Varakļānos būtu nafta vai osta, varētu turēties, bet tā – esam par mazu.”
Varakļāni politiski notirgoti
Varakļānu Goda pilsone, ilggadējā pašvaldības darbiniece (1962–2009) Anna Strode uzskata, ka novads notirgots partiju rebēs: “Saskaņai” atdota Rēzekne, bet Rēzeknes novads – tēvzemiešiem, kuri nu ar varakļāniešu palīdzību vēloties padarīt Rēzeknes novadu latviskāku.
“Lai tad Saeimas deputāte Janīna Kursīte-Pakule uzaicina Rēzeknes novadam pievienoties arī Barkavu, Atašieni, Krustpili… – tā var aiziet līdz pat Lielvārdei un Vecpiebalgai. Mēs esam pieraduši pie Madonas, tur arī daudz latgaliešu dzīvo un strādā, mūs labi ieredz,” viņa norāda.
Bet visvairāk kundze baidās, ka Rēzeknes novadam, kā runā, varētu likt izveidot savu attīstības centru. “Viens variants esot Malta, kas ir vēl aiz Rēzeknes, otrs – netālie Viļāni, kas būtu pavisam slikti, jo uzreiz parādīsies vilkme uz turieni, pacelsies jautājums, vai Varakļāniem vajag savu vidusskolu, pansionātu.
Turklāt, iebraucot Viļānos, varakļānietis jūtas kā Krievijā – tik krieviska ir vide. Man liekas, ka pēdējā laikā daudziem latgaliešiem, īpaši Rīgā, sakāpis galvā: agrāk no latgaliskā kaunējās, tagad ar to pārspīlē. Pirmkārt mēs visi esam latvieši,” saka latgaliete A. Strode.
Plāno ķīmisku rūpnīcu?
Arī uzņēmējs-veikalnieks, domes deputāts Jānis Erels ir par Madonas pusi, turklāt uzskata, ka Varakļāni notirgoti ne tikai politiski, bet pārdoti arī par naudu: “Man nav pierādījumu – tikai informācija no Rīgas, ka pirms trijiem gadiem uzņēmēji izdomājuši mūsu novada Stirnienē, kam blakus dzelzceļš un lielceļš, izveidot ķīmisko atkritumu pārstrādes rūpnīcu.
Zondējuši pie Madonas atbildīgiem cilvēkiem – tie bijuši kategoriski pret, pie Rēzeknes – darīsim, tikai lai tā vieta ir mūsu novadā! Tā ir nenormāla nauda. Bet lai puikas necer – ja aizies tik tālu, mēs gulsimies uz sliedēm.”
Tāpat viņš pauž bažas par vidusskolas beigām: Rēzeknes novada vadītājs Švarcs gan izteicies, ka vidusskolu neslēgšot, bet neba jau viņš to izlemšot, bet likumi. Pēc J. Erela domām, ar cilvēkiem politisku un finansiālu iemeslu dēļ tiekot manipulēts par pievienošanos Rēzeknes novadam un spēlēts uz latgaliešu jūtam. “Varakļānu novads ir un paliks Latgales zeme!” teic J. Erels.
Cīņa par tēvu zemi
“Ar mums neviens nemanipulē!” vienā balsī saka tās puses Latvijā slavenākā – kaņepju audzēšanas epopejas dēļ – persona Dzidra Bruzgule, transporta uzņēmuma SIA “Ceļavējš” vadītājs Jānis Vēvers un datorsistēmu administrators Jānis Grigals.
J. Grigals: “Kā ar mums var manipulēt, ja mēs par savu tēvu zemi un tēvu valodu cīnāmies?!”
J. Vēvers: “Varakļāniem ir būtiski, ka tie saglabājas Latgales vēsturiskās robežās. Tas kultūrai un valodai svarīgi. Mani šoferi stāsta, ka, pārbraucot pāri Aiviekstei, pasažieri latgalieši automātiski pāriet no latgaliešu uz latviešu valodu. Būt pie Rēzeknes novada nav galvenais – galvenais ir palikt Latgalē. Veidojot jaunos novadus, par pamatu vajadzēja ņemt kultūrvēsturi.
Tā domāšana tikai par ekonomiku un bērniem ir ļoti šaura. Tāpat par it kā krievisko Rēzekni un Rēzeknes novadu. Tad nedomāsim tikai par sevi, dosim Latgalei latvisko, latgalisko pienesumu. Ekonomika tur švaka? Nu tad palīdzēsim ekonomiski. Kā uzņēmējam man izdevīgāk ir būt pie Madonas, bet es savam izdevīgumam esmu ticis pāri: man svarīgākais Tēvzeme, latgaliskais. Novadu centrs kā tāds arī kļūst arvien mazāk nepieciešams: cilvēki strādā attālināti, daudzas lietas var nokārtot no mājām vai pagastu pārvaldēs.”
Dz. Bruzgule: “Gadsimti un kari pāri gājuši, bet Latgale palikusi vienota. Bet tagad – miera laikos – atdosim gabalu Latgales?! Un es nemaz no tās atkritumu rūpnīcas nebaidos, ja arī tā būs: audzēsim tur tomātus kā Rīgas Getliņos. Un Rēzeknē visās iestādēs var saprasties latviski un latgaliski. Rēzeknē ir kultūras centrs “Gors” – gaisma, bet uz Madonu mēs braucam tikai pēc visādiem papīriņiem.”
J. Grigals: “Aptaujā par Madonu daudzi nobalsoja, jo tika arī baidīti, ka nevarēs vairs Madonas slimnīcu apmeklēt, ja būs pie Rēzeknes.”
Dz. Bruzgule: “Par Madonu balsoja pašvaldības un skolas darbinieki. Par Madonu pašvaldības darbinieki aģitēja, braukādami ar pašvaldības transportu, es par Latgali – kirzas zābakos un ar velosipēdu… Mani apmelo, ka saskaņieši mani nopirkuši, pusvarakļāni vairs nesveicina. Nu, lai kā, pasaules gala jau nebūs.”
