Kas 21. gadsimtā nosaka varakļāniešu piederību Latgalei vai Vidzemei? 2
“Karot gan nevajag,” šie vārdi pieder vīram ar sirmu bārdu, vecticībniekam no Viļāniem. To viņš saka brīdī, kad Varakļānos sarunājos ar šajā pusē dzīvojošajiem. Jaunā administratīvi teritoriālā reforma sadalījusi varakļāniešus vairākās nometnēs – lai gan sirdī un vārdos viņi sevi uzskata par latgaliešiem, taču vairākums nobalsojuši par pievienošanos Madonas novadam Vidzemē.
Eļļu ugunī vēl pielēja nesenā 40 kultūras un sabiedrisko darbinieku atklātā vēstule valsts augstākajām amatpersonām.
Vēstulē paustas bažas par valodas un lokālās identitātes tālāku pastāvēšanu, Varakļānu novadu iekļaujot Madonas novadā – Vidzemē. Parakstītāji pauž atbalstu Varakļānu novada pievienošanai Latgalei, tas ir, Rēzeknes novadam.
Iespējams, varakļāniešu balsojuma rezultātu par pievienošanos Vidzemei noteica bailes no pārkrievošanās draudiem un Rēzeknes novadā valdošā “Saskaņa”. Šī cīņa tik izmisīga ir tieši tāpēc, ka varakļānieši apzinās, ka kaimiņu ietekmē zaudē savu īpašo, varakļāniešu, identitāti. Varakļāni ir īpašs kultūrvēsturisks apgabals, kuru no vienas puses ieskauj Aiviekste, no otras – Malta.
Visvairāk varakļānieši gribētu dzīvot savā Varakļānu novadā, robežās, kādas bijušas, pirms padomju laikos pievienoti Madonai. “LA” sastaptie ļaudis Varakļānu ielās teic – sāpot, ka Varakļāni tiekot izmantoti politiskajās cīņās. Tā vietā, lai neatkarīgi no partijas piederības Latgalei piederošie deputāti celtos kājās un aizstāvētu savējos, politiķi izmanto Latgales vārdu savu politisko reitingu kāpināšanai.
Kas 21. gadsimtā nosaka varakļāniešu piederību Latgalei vai Vidzemei? Vieta, valoda, ticība?
Latgale ir līdz Aiviekstei
“Latgali taču nevar sadalīt. Kāpēc tagad Varakļāni ir jāatrauj no Latgales un jāpievieno Vidzemei? Kāpēc Latgalei šī maizes šķēlīte ir jāatdod Vidzemei?” sašutusi pauž Terese Korsaka, viņa saimnieko Varakļānu muižas pilī, kur izvietots Varakļānu novada muzejs.
“Mums ir sava valoda, sava identitāte. Tur, tuvāk pie Krievijas robežas, visi runā krieviski. Mēs esam tuvāk pie Vidzemes, mūsos tagad ir arī mazliet tas vidzemnieciskais parādījies. Mēs jau tagad zaudējam savu latgalisko identitāti. Latgaļu valoda nav viendabīga – no Aiviekstes līdz Maltas krastam runājam tīrajā dialektā, taču aiz Maltas krasta runā jūtama jau krieviskā izloksne. Ja tajā pusē saka latgaļu škola, tad šeit saka latgaļu skūla. Mēs negribam to latgalisko izloksni, kur vārdu māte raksta ar uo. Tas kropļo latgaliešu valodu. Mēs rakstām mōte – o ar garumzīmi,” piebilst T. Korsaka.
Viņa atzīst, ka viņas mazbērni vairs nerunājot latgaliski. “Man ir divi bērni, viens dzīvo Latgalē, otrs Vidzemē. Viens – Rēzeknē, otrs – Madonā. Un es te pa vidu, Varakļānos. Meita runā latviski, dēls latgaliski. Kad meitai prasu, kur Varakļāniem jāatrodas, viņa saka – protams, Latgalē. Cilvēks ir brīvs, var dzīvot, kur vēlas, bet viņa sajūt sevi kā latgalieti, lai gan uzskata, ka ir vidzemniece. Mums vecmāmiņa, vectētiņš ir no Latgales, protams, viņa ir baznīcā gājusi un mācīta kā latgaliete, kā īsta katoliete,” piebilst T. Korsaka.
Varakļāniešu bailes no krieviskā, kas varbūt valdot Rēzeknes varā, esot saprotamas, taču padomju laiki ir sen beigušies.
Nav vairs jābaidās, ka par runāšanu latviešu vai latgaliešu valodā varētu draudēt kādas represijas. “Tieši otrādi, ja Varakļāni būtu Latgales sastāvā, mēs kuplinātu pareizo Latgali ar tīro valodu, ar citu domāšanu. Latgale jau tā tiek nonicināta,” spriež muzeja vadītāja. “Kā runājāt, tā runāsiet, kā audzinājāt bērnus, tā audzināsiet. Un “Saskaņa” nav vienīgā partija Rēzeknē.”
T. Korsaka atgādina, ka Varakļāni un Stirniene Vidzemē, proti, Madonas rajonā, nonāca tikai 1963. gadā, lai Lubānas melioratoriem būtu vieglāka papīru kārtošana. “Nogrieza gabaliņu Latgales,” piebilst muzeja vadītāja.
“Tie, kas balsoja par Madonu, saka – ātrie brauc no Rēzeknes, tur slimnīcai ļoti slikta slava. Bet nu medicīnā tāpat valda princips, ka ved uz tuvāko slimnīcu. Un viņi vedīs uz Rēzekni, lai arī skaitīsimies Vidzemē. Madonā autobuss pievedot pie pašas poliklīnikas, tas ļoti izdevīgi, Rēzeknē tālu jāiet. Visas iestādes Madonā esot centrā, bet tagad taču tehnoloģiju laikmets, uz Varakļāniem brauc konsultanti, pensionāriem viss tiek atrisināts. Pensionāri dzīvo kaut kādā burbulī, nemaz negrib nākt ārā,” mazliet dusmīga par vietējās balsošanas rezultātiem ir T. Korsaka.
Kārtējo reizi uz grābekļa
“Es balsoju par Latgali,” teic vīrs, kurš izkāpj no auto ar Latgales karodziņu logā. “Man vienalga – latgalietis, latvietis vai krievs, ka tik būtu savas dzimtenes cienītājs, lai dzimtene būtu sirdī. Vajadzēja taču vispirms pabeigt iesākto reformu. Šitos miljonus sviest laukā… Var čīkstēt, kāpēc vietējie aptaujā nobalsoja par Vidzemi, bet varēja taču iet un balsot par Latgali! Nevis sēdēt aiz stūra un skaļi burkšķēt. Es aizgāju un parakstījos, es izteicu savu viedokli. Diemžēl… netic tauta tai mūsu politikai,” piebilst Voldemārs Bondars, kurš Varakļānos ieprecējies.
Audzis Latgales pakalnos un, neraugoties uz daudzajiem gadiem šajā pusē, joprojām nav pieradis pie Lubānas līdzenuma.
Viņa kolēģis Aivars Slūka ir no Vicmuižas Galēnos. Viņš atzīst, ka līdz Rēzeknei jābraucot 35 minūtes, bet uz Madonu pat rēķināt negriboties. “Tur mūžā to ceļu neviens netaisīs. Es iepirkties tikai uz Rēzekni braucu, Madonā viss ir dārgāk. Ja es vedu kādu preci piekabē no Madonas, piemēram, stiklu, man jādomā par ceļu, bet no Rēzeknes – mierīgi. Pilsētā – labi, jābūt uzmanīgam, bet pēc tam ne bedrīšu, nekā.”
Aivars uzsver, ka Latgalē cilvēks esot citādāks nekā Vidzemē. “Sadalījām ar māsu zemi Viļānos. Māsa uz Rēzekni aizbrauc, viss kārtībā, noformē zemesgrāmatu. Man Madonā – nē. Jo sēdēja birokrāts un pierakstīja nevis Jānis Tučs, bet Tuč Ivan. I vsjo. Madonā nevar pierādīt, ka esi mantinieks, Rēzeknē saprot, ka kļūdījušies.”
“Kā kāds var atļauties mūs nosodīt?”
“Visu savu apzināto mūžu esmu dzīvojusi Madonas rajonā. Es nejūtu vajadzību ekonomisko sasaistīt ar kultūrvēsturisko. Varakļāni ir ļoti specifiskā vietā, mēs esam palikuši no malas nesaprasti. Daudziem radi zvana no Rīgas un prasa, kas mums te notiek. Tie, kas savulaik aizbraukuši, asociē šo vidi ar ko citu, viņi dzīvo pagātnē, vectēvu un vecmāšu zemē, kur bija latgaliskais. Bet valodu jau neviens tāpēc nav zaudējis,” teic zemnieku saimniecības “Trešdaļnieki” īpašniece Evita Caune. Viņa strādā arī pašvaldībā.
Varakļāniešus no pievienošanās Rēzeknes novadam esot atturējis šajā pusē valdošais slāviskums. “Aizbraucot svētdien uz kādu veikalu, kolēģe bija nupat Rēzeknes slimnīcā, ārsts viņu uzrunā krieviski. Atbrauc un prasa man, vai es pēc krievietes izskatos? Nu neizskatās! Rēzeknes slimnīcas uzgaidāmajā telpā sēž cilvēki, kuri nevienu vārdu nezina latviski. Varakļānos ar 96% īpatsvaru latviešu, mēs jebkurā gadījumā izvēlēsimies palikt tuvāk Vidzemei, turpināt dzīvot ar šiem kaimiņiem, un es nesaprotu, kāpēc kāds no Rīgas atļaujas to nosodīt.”
Evita Caune ir sašutusi, ka tie, kas nosoda varakļāniešus par pievienošanos Vidzemei, nemaz nav varakļānieši.
Tikai daži dzimuši šeit, bet pārējie, viņasprāt, visticamāk, pat kartē nespēšot parādīt, kur atrodas Varakļāni. “Pasaule globalizējas. Runājam tajā valodā, kas tuvāka, bet mēs esam latvieši. Mūsu jau tā vispār ir maz, un, ja mēs vēl dalīsimies kurzemniekos, vidzemniekos, latgaliešos, tad mēs karot drīz sāksim savā starpā? Vai tie, kas atbalsta pievienošanos Vidzemei, vēršas pret pārējiem ar tādiem apvainojumiem, agresiju, kādu brīžiem izjūtu? Es, cilvēks, kas piedzimis Varakļānos un mūžu nodzīvojis Varakļānos, izrādās, esmu nodevējs! Nu, paklausieties, tas ir pāri visām robežām! Es šeit dzīvoju, bet viņš no Rīgas atļaujas paziņot: jūs esat nodevēji!”
Evita Caune norāda, ka Varakļānos kultūras namā pusgadu ir brīva vadītāja vieta. “Mēs esam šos kultūras cilvēkus aicinājuši nākt. Izglītības viņiem ir ļoti labas. Viņi noteiktu varētu nākt ar savu pienesumu Latgales kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā un stiprināšanā. Bet kur viņi ir?”
Kilometriem un asfaltam ir nozīme
28 gadus vecais Aigars Silavnieks atzīst, ka, viņaprāt, pievienošanās Madonas novadam nekādi neapdraud latgalisko. “Neko mēs nepazaudēsim. Vienkārši pie Madonas ir labāk nekā pie Rēzeknes. Ne jau ka būtu kaut kādas pretenzijas pret Rēzekni, bet Madonā viss ir tuvāk.”
Skaidrīte no Riebiņu novada Sīļukalna katru dienu uz Varakļāniem ved savus mazbērnus. Sīļukalna skola tiks slēgta, un, lai bērniem nebūtu tik straujas pārmaiņas, ģimene izvēlējusies jau tagad Varakļānu izglītības iestādes. “No mājām līdz skolai ir 14 km. Ja būtu viss asfalts, būtu labāk, bet nu ceļš ir tāds, kāds ir.” Skaidrīte teic – ja būtu viņas izvēle, tad vislabāk būtu atstāt, kā ir, – Varakļānu novads. “Tas būtu ideāli. Agrāk Varakļānos bija labākā slimnīca, šķita, ka te viss ir labāk. Un galvenais, ka mums no Sīļukalna ir arī tuvāk.”
Deputāti par Varakļānu pievienošanu Madonas novadam
* Ņemot vērā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un iedzīvotāju nostāju, Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija, kas sagatavoja pašvaldību reformas likumprojektu otrajam lasījumam (patlaban to izskata Saeima), lēma par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam.
* Iepriekš Saeimas deputāti bija uzdevuši Varakļānu novada domei noskaidrot savu iedzīvotāju viedokli par palikšanu Vidzemē vai pievienošanos Latgalei. Lielākā daļa aptaujā piedalījušos iedzīvotāju – vairāk nekā 84% – atbalstījuši VARAM piedāvājumu pašvaldību pievienot Madonas novadam.
* Tikmēr 540 iedzīvotāju parakstītā vēstulē bija pausts viedoklis, ka nepieciešams saglabāt Varakļānu novadu kā atsevišķu novadu ar centru Varakļānos, pievienojot tam arī Viļānu novada Dekšāres, Riebiņu novada Sīļukalna, Madonas novada Barkavas un Krustpils novada Atašienes pagastus.
* Savukārt “Latgales saeima” parlamentāriešiem bija nosūtījusi Varakļānu novada un Dekšāres pagasta iedzīvotāju vēstuli ar 355 parakstiem, kurā norādīts, ka Varakļāni ir neatņemama Latgales sastāvdaļa.
Ekonomģeogrāfs: Nevajag jaukt kopā administrēšanu un kultūrvēsturi
Ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs: “Tā kā varakļānieši ir lieli Latgales patrioti, es papētīju šo jautājumu. Viņi, lai arī jūtas kā latgalieši un ir savas vietas patrioti, tomēr pēdējos gados sajūt daudz vairāk kopīgā ar Madonu nekā ar Rēzekni. Līdz ar to iedzīvotāji nez vai atbalstītu pēkšņu pagriešanos ar muguru pret Madonu.
Tas varbūt liekas nesaprotami. Ja es nezinātu, cik varakļānieši ir lieli latgaliskās kultūras kopēji, tad es varbūt arī skatītos greizi. Bet viņi paši zina labāk. Galvenais, ka viņi uztur latgalisko kultūru savā pilsētā, pagastā. Un, kādā viņi ir pašvaldībā, tas ir sekundārs jautājums. Vietējiem kultūras darbiniekiem ir jādara viss, lai varakļānieši saglabātu savu identitāti.
Lai visi dzīvotu draudzīgi, Latvija attīstītos un saglabātu savu kultūrvēsturi, tad nevajag jaukt divas lietas – administrēšanu un kultūrvēsturi.
Administrēšanai jāattīstās tāpat, kā attīstās ekonomika. Tai ir jābūt elastīgai. Mums šodien jaunveidojamām pašvaldībām, tajā skaitā Madonas novadam, kurā paredzēti arī Varakļāni, jāuzdod par pienākumu gan vizuālajā informācijā tūrismā, gan dziesmusvētku kustībā respektēt un sekmēt kultūrvēsturiskā iedalījumu. Lai viņi nerāda Varakļānus kā Vidzemi, jo varakļāniešiem par to sirds sāpēs. Tāpat kā Kandavu nevajag rādīt kā Zemgali. Un arī Tukumu nevajag rādīt kā Zemgali, jo tā nav Zemgale. Visas šīs kļūdas ir jālabo. Tas ir mājasdarbs Kultūras ministrijai.”
