Māris Zanders: Vara TV ekrānā un dzīvē 0
Māra Kučinska valdībai šomēnes aprit divi gadi, kas tradicionāli nozīmē mēģinājumus valdības darbu izvērtēt, intervijas un citas “sausā atlikuma” iegūšanas formas.
Pats premjers bieži uzsver (t. sk. “Latvijas Avīzei” šonedēļ), ka viņš dažādu koalīcijas partiju deleģētos ministrus uztver kā vienotu komandu, ka komandas saliedētības vārdā viņš cenšas atturēties no atsevišķu spēlētāju darbības publiskas vērtēšanas. Taisnības labad jāsaka, ka tieši to pašu ir teikuši (un teiks) arī citi valdības vadītāji, un nevarētu apgalvot, ka tā ir mānīšanās vai tikai frāzes. Spriežot pēc publiski redzamās daļas, ministri valdībās patiešām cenšas strādāt, neizspīlējot atšķirīgo partijas piederību. Līdz ar to Kučinska uzstādījums nav nekas jauns, bet tas nenozīmē, ka viņa nosvērtība daudziem neiet pie sirds. Komandas princips patiešām ir labs. Tomēr atļaušos divas darvas karotes.
Ministru publiskajā komunikācijā nereti vērojami centieni norobežoties no kāda jautājuma, ja vien kaut cik ticami skan atbilde “to jums labāk prasīt ministram X”. Skaidrs, ka ik valdības loceklim ir savs kompetences (vai nekompetences…) līmenis, tomēr nedaudz dīvaina tāda komanda, kurā ir tik dedzīga vēlme neuzņemties atbildību par galu galā kopīgo spēli. Savstarpēja neuzbrukšana, neitralitāte vēl nenozīmē komandu.
Tāpat jārēķinās, ka koalīcijas puslīdz korekta sastrādāšanās Brīvības bulvārī nenozīmē līdzīgu gaisotni Jēkaba ielā. Tas nav pārmetums Kučinskim, jo ietekmēt koalīcijā ietilpstošo partiju deputātu un pietuvināto personu aktivitātes viņš faktiski nevar. Parlamentārā valstī valdības vadītājs un ministri var lepoties ar savstarpēji korektām attiecībām kaut no rīta līdz vakaram – ārpus šī ļaužu pulciņa koalīcija var pīt intrigas, kā saka, “dzīt savas štelles” uz nebēdu. Līdz ar to jāsaprot, ka Kučinska apgalvotais par komandas darbu (pat pieņemot, ka patiess) neko vēl neliecina par politikas kopējo kvalitāti.
Šķiet, Kučinskis pats to apzinās, un ar to saistīta daudzus kaitinošā vēlme lēmumus valdības mājā pieņemt tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Proti, centieni panākt, lai “papīrs”, pametot valdības māju, jau ir kaut cik visiem pieņemams kompromiss, izriet no nojausmas, ka, ja diskusijas turpināsies parlamentā (ar lobistu aktīvu līdzdalību), tad lēmuma sākotnējā versija var būtiski mainīties. Arī pret deputātu aktivitātēm nebūtu nekas iebilstams, jo esam parlamentāra valsts – vienkārši šīs izpildvaras bažas par lēmējvaras domas lidojumu apliecina zināmu plaisu starp tām. Un tas savukārt vedina jautāt, cik kvalitatīva ir sadarbība starp Brīvības bulvāri un Jēkaba ielu, cik jēdzīgi savus tiešos pienākumus veic parlamentārie sekretāri, dažādie “biroju cilvēki” un citi labi atalgoti (oficiāli un ne visai) starpnieki, kuriem šī sadarbība būtu jānodrošina. Manuprāt, ar šo posmu varas struktūrā bija un joprojām ir problēmas, situācija nav uzlabojusies.
Sabiedrībai priekšstatu par varu pašsaprotami veido publiski biežāk redzamie varas pārstāvji – ministri, deputāti. Starpposms, ja vispār parādās, notiek kontekstā ar skandalēšanu par dažādām piemaksām šiem personāžiem. Nediskutējot par šo atalgojuma līmeni, jo tā ir cita tēma, varētu par naudu arī tā nepukstēt, ja šis saistošais posms – iestāžu vadošais līmenis, dažādi padomdevēji un konsultanti – labi darītu savu darbu. Ar ko šis posms ir tik ārkārtīgi aizņemts, ka varas redzamā daļa (ministri, deputāti) nereti, izdzirdot jautājumu, izskatās kā no plaukta nokrituši? Kas ir tik svarīgs jādara, ka valdības sēdēs ir jātērē laiks detaļu saskaņošanai vai kāds nespēj pat “papīros” pareizu datumu ierakstīt (reāls notikums šonedēļ)? Kurš sastāsta amatpersonai “informāciju”, pēc kuras izdzirdēšanas formā “pēc manā rīcībā esošās informācijas…” top skaidrs, ka tās ir blēņas?
Rezumējot: kad mēs kritiski vērtējam varu, bieži neņemam vērā, ka to simbolizējošie personāži ir tikai varas daļa. Tas gan nav aizbildinājums, jo personāžiem ir jāspēj tikt galā ar apkalpojošo (dažbrīd gan liekas, ka manipulējošo) tuvāko loku. Ja tas neizdodas, komanda var arī netikt līdz spēlei, jo, teiksim, šoferim vai masierim izrādījušās svarīgākas darīšanas.
