Vara reizēm tiecas virzīt ne vien tranzītu, bet arī gājputnus 0
Būtu jau ļoti labi, ja Latvija varētu veidot savu saimniecisko sadarbību ar Austrumu kaimiņiem, vienīgi balstoties uz ekonomiskiem un ģeogrāfiskiem aprēķiniem, bet diez vai tuvākajā nākotnē šādi laiki iestāsies. Kaut arī dažas mūsu amatpersonas par starpvalstu ekonomiskajām attiecībām izsakās tā, it kā politiski apsvērumi tās neiespaidotu un it kā nekādas politikas vispār nebūtu.
Tāpēc, piemēram, Satiksmes ministrija izliekas nesaprotam “motīvus”, kāda joda pēc Baltkrievijas galva Aleksandrs Luka šenko nolēmis pārvirzīt lielu kravu daudzumu no Baltijas uz Krievijas ostām, lai gan baltieši piedāvā partneriem visizdevīgākos nosacījumus. Latvijas ārlietu ministrs Rinkēvičs vien diplomātiski “cer”, ka tādas lemšanas pamatā ir ekonomika, nevis politika. Viņa cerības būtu pilnīgi attaisnojamas, ja kaimiņos kravu sūtīšanu uz tām vai citām ostām noteiktu tikai šo kravu īpašnieki. Taču labi zināms, ka Austrumu telpā politiskā vara reizēm tiecas virzīt ne vien tranzīta kustību, bet arī gājputnu migrāciju. Tāda vienkārši ir kaimiņvalstu režīmu īpatnība.
Lukašenko īstenībā netrūka motīvu jeb, pareizāk, ieganstu, lai izdarītu savu izvēli. Eiropas Savienība nesen pagarināja sankcijas pret Minsku līdz nākamā gada oktobra beigām. Tomēr jāšaubās, vai viņš tur īpaši ļaunu prātu uz baltiešiem, kuri vienmēr centušies sankciju ietekmi mazināt un, teiksim, ir arī aizstāvējuši viņam politiski svarīgā 2014. gada pasaules hokeja čempionāta rīkošanu Baltkrievijā. Drīzāk iemesli ir meklējami nevis Minskā, bet Maskavā – Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas muitas ūnijas izveidošanā, kas līdz ar varbūtēju Ukrainas iekļaušanu (spiediens esot pamatīgs) un pārējo bijušo republiku piesaistīšanu iederas Putina Eirāzijas Savienības projektā.
Mūsu politiķi ir pārmetuši presei, ka tā par maz rakstījusi par ieguvumiem, ko Latvijai dos Krievijas uzņemšana Pasaules tirdzniecības organizācijā.
Tā patiešām ir laba vēsts, jo, piemēram, Eiropas Komisijai sarunu gaitā izdevās panākt, lai Krievija nākamgad atceltu diskriminējošo dzelzceļa kravu pārvadājumu tarifu politiku, no kuras tieši Latvija ilgi cietusi. Turklāt līdz ar Krievijas iestāšanos PTO arī pārējiem Maskavas izveidotās muitas ūnijas dalībniekiem nāksies rēķināties ar starptautiski pieņemtiem spēles noteikumiem. Tas viss ir jauki un apsveicami. Bet būtu panaivi iedomāties, ka stratēģiskās jomas skarošā uzņēmējdarbība turpmāk būs brīva no ģeopolitiskiem zemtekstiem.
Pašā Latvijā dažas biznesa jeb politbiznesa aprindas, šķiet, ir tikušas ārēji iespaidotas kā reti kuras – atcerēsimies kaut vai saukli “likt malā” vēsturi, kas normālā rietumvalstī izraisītu lielu sabiedrības neizpratni.
Teorijai par Latviju kā tiltu ir gan savas stiprās, gan arī vājās puses, par kurām, starp citu, atgādināja dīvainais notikums pērn: apsūdzētais bijušais VID darbinieks Vaškēvičs nolīga amerikāņu lobiju kantori “Shomon Inc.”, un tas izlikās par tik varenu, ka spēj apturēt NATO kravu sūtīšanu caur Latviju. Lobēšanas operācija, dabiski, izgāzās. Bet tā nevilšus vedināja domāt, cik lielā mērā mūszemes transporta “koridori” ir vai nav pasargāti no dažādu subjektu šantāžas. Svarīgākais šādās reizēs tomēr ir saprast, kad tiek pārorientēta kravu plūsma un kad mēģina pārorientēt Latvijas politiku.
