Vara cilvēkus iebaidīja. Intervija ar igauņu rakstnieci Lēlo Tungalu 0
“Mēs esam tik līdzīgi, gan latvieši, gan igauņi, un arī mūsu tautu liktenis ir līdzīgs,” saka igauņu rakstniece LĒLO TUNGALA, pamatojot, kādēļ arī latviešu lasītāji nepaliek vienaldzīgi pret viņas autobiogrāfisko grāmatu “Biedrs bērns un lielie cilvēki”.
Stāsts par Lēlo bērnību, par stindzinošo brīdi, kad divu igauņu skolotāju mājā iebruka čekas pārstāvji un apcietināja nākamās rakstnieces māti, Igaunijā iznācis 2008. gadā. To saku tikai tādēļ, ka daudzi Latvijas lasītāji grāmatu salīdzina ar piecus gadus vēlāk iznākušo Māras Zālītes romānu “Pieci pirksti”, kuru, protams, iepazinām pirms Lēlo darba.
Diemžēl Latvijas kinoteātros vismaz šobrīd nav iespēju noskatīties pēc romāna Igaunijā tapušo filmu (režisore Monika Sīmetsa), kurā aptverti arī abi autobiogrāfiskā romāna turpinājumi. Tuvākā iespēja filmu redzēt ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas filmu skate, kas notiks 29. un 30. novembrī, un filmas “Biedrs bērns” bezmaksas seanss kinoteātrī “Splendid Palace” notiks 30. novembrī plkst. 18.
Pārējiem atliek cerēt, ka to varētu iepirkt un parādīt Latvijas Televīzija. Igaunijā simtgades programmā tapušās filmas pirmizrāde šopavasar bija nozīmīgs notikums.
– Kāda jums ir sajūta tagad, kad iznākušas visas trīs triloģijas daļas un tapusi arī filma?
L. Tungala: – Esmu ļoti priecīga, arī par to, ka grāmata iznākusi arī latviski. Mēs esam tik līdzīgi – gan latvieši, gan igauņi, un arī mūsu tautu liktenis ir līdzīgs. Kad mana mamma bija izsūtījumā, viņa teica, ka vienmēr meklējusi gan igauņus, gan latviešus. Lietuvieši bijuši atšķirīgāki, mamma atcerējās – iespējams, to ietekmē katoļticības tradīcija – un viņi arī vairāk turējušies atsevišķi, savā pulkā.
Būdama Latvijā, viesojos skolās, un, runājot ar bērniem un rādot filmu fragmentus, man šķita – bērni saprot grāmatā aprakstīto situāciju. Protams, esmu priecīga, ka tapusi filma, jo filmas skatās vairāk, nekā lasa grāmatas. Un, kad viesojos skolās, daudzi stāsta savus dzimtas stāstus, kas ir līdzīgi manējam. Kad biju maza, par tādām lietām mājās nerunāja, un arī nekur citur nevarēja šādu informāciju iegūt. Tagad visa informācija ir pieejama, taču tajā pašā laikā, iespējams, cilvēki par kāda seriāla tēlu izdarībām zina vairāk nekā par savas ģimenes vēsturi…
– Tad jau grāmata un filma tieši var rosināt ģimenes atcerēties par saviem izsūtītajiem, pārrunāt šos jautājumus…
– Jā, sākumā domāju: uzrakstīšu bērnu grāmatu, taču to lasa visi, arī pieaugušie. Filmu žanriski uztver kā ģimenes filmu, arī grāmatu varbūt tā var uztvert – kā ģimenes grāmatu.
Esmu piedalījusies ļoti daudzos filmas seansos, katrs no tiem bijis interesants, bet kāds senioriem domātais bija ļoti īpašs. Pēc tā bija jāatlicina daudz laika, jo visi gribēja runāties. Tur bija sievietes, kuras pašas piedzīvojušas izsūtījumu: viena – Krasnojarskas novadā, cita – Novosibirskā, iespējams, pavisam tuvu vietai, kur bija izsūtīta mana vecāmāte.
Viena no viņām uzmeistaroja spilventiņu maniem bērnubērniem. Viņas stāsts ir pavisam traģisks: tā kā māte nomira izsūtījumā, viņi palika divatā ar brāli un nonāca, protams, krievu bērnunamā. Sieviete, pateicoties radiniekiem, vēlāk atgriezās, bet brālis, talantīgs matemātiķis, sāka darboties raķešbūvniecībā un, tā kā šajā nozarē darbojās valsts noslēpuma statuss, vairs nevarēja izbraukt no Krievijas…
Līdzīgi likteņi bijuši arī bērniem Latvijā. Taču, tā kā par to ilgus gadus nevarēja runāt, mēs viens par otru neko nezinājām. Teiksim, ar Māru Zālīti jaunībā esam satikušās dzejas festivālā; arī vēlāk, kad Vanemuines teātrī notika Kārļa Skalbes “Ziemeļmeitas” uzvedums – mūzikls, kuram es tulkoju un veidoju tekstu –, viņas atnāca mani apsveikt kopā ar Annu Žīguri, tāpat esmu atdzejojusi Māras dzejoļus, bet pat nenojautu, ka viņai ir līdzīgs liktenis kā man. Tajos laikos par izsūtījumu nerunāja.
– Izdodat žurnālu bērniem, varbūt tajā atbildat uz lasītāju un skatītāju jautājumiem par grāmatu un filmu?
– Nē, man nešķistu pareizi izmantot žurnālu grāmatas reklāmai. Taču, tā kā filma kļuva ļoti populāra, žurnālā bija intervija ar filmas galveno varoni Helēnu. Viņai ir astoņi gadi, un filmā viņa tēlo sešus gadus vecu bērnu – esmu padarīta mazliet vecāka, jo tad, kad aizveda mammu, man bija tikai četri gadi. Viņa dzīvē ir tik veca kā es, kad mamma atgriezās, – tad jau gāju otrajā klasē. Helēna ir ļoti gudrs bērns, nav kļuvusi iedomīga par filmas panākumiem, ļoti daudz lasa. Un viņa ir ļoti līdzīga man. (Pasmaida.)
– Par vairākām Latvijas simtgades filmām atsauksmes bijušas atšķirīgas, tiek pieminēts arī tas, ka tās īsti neatveido grāmatu, pēc kuru motīviem uzņemtas, garu. Kā ar filmu “Biedrs bērns”?
– Režisors lūdza, lai rakstu scenāriju, taču es atteicos. Bija žēl, nevarēju izšķirties, kuru varoni atstāt, kuru izmest, arī visi notikumi autoram šķiet ļoti svarīgi – no kura atteikties, lai varētu ielikt triloģiju vienā filmā? Režisore Monika Sīmetsa ir ļoti jauna, bet tas, kā filmā izveidota atmosfēra, izjūta, viņa to izdarījusi ļoti precīzi. Viss padomju laika virspusējais košums – sarkanā krāsa, zelta lietiņas un zem tās – cilvēku nabadzība un drūmums.
– Grāmatu caurvij motīvs par to, ka mazā Lēlo jūtas vainīga pie mātes pazušanas – viņa domā, ka nav bijusi gana labs bērns. Kad sapratāt, ka tā nav jūsu vaina?
– Pēc ilgāka laika. Visu laiku domāju, ka neesmu labs bērns. Filmā esmu padarīta vecāka, piecus vai sešus gadus veca, bet faktiski man bija tikai trīs četri gadi, kad tas viss notika. Kad tētis sāka rakstīt lūgumus pārskatīt šo lietu, biju vecāka, tad sāku saprast, kas noticis.
– Grāmatā mani fascinēja detaļas, precīzais cilvēku attēlojums. Bijāt tik maza, kā to visu spējāt atcerēties?
– Kad sāku rakstīt, detaļas pašas atgriezās. Protams, par vecāsmātes izsūtīšanu, kas notika divus gadus agrāk, man savu atmiņu nav, taču par to ģimenē tik daudz runāja, ka man ir sajūta – arī to es atceros. Vecāsmātes pēdējie vārdi, kad viņu veda projām un viņa paskatījās uz mani, esot bijuši: “Tu smejies un es raudu.” Mēs vairs nekad nesatikāmies, viņa nomira izsūtījumā. Par to nerakstu grāmatā, bet viņa piedzīvoja infarktu, kad uzzināja, ka viņai atļauts atgriezties. Tad viņai jau bija 90 gadu.
– To sajūtu, kāda ir mātei, kurai jāatstāj mazs bērns, un bērnam, kuram atņem mammu, vēl var iztēloties. Bet šoks jau droši vien bija arī tad, kad mamma atgriezās?
–
Visskumjākais ir tas, ka tad, kad mamma atgriezās, es viņu vairs neuztvēru kā savu mammu.
Tā, ko aizveda, bija jauna un skaista, bet tā, kas atgriezās, bija krunkaina un sirmiem matiem. Un viņa izsūtījumā bija dabūjusi tādu kā alerģiju – tikko uztraucās, uz ādas izsitās sarkani pleķi. Bet viņas gars bija spēcīgs.
Man reizēm jautā: kāpēc filmā nav tāpat kā amerikāņu filmās, kur viss beidzas labi un visi viens otram krīt ap kaklu. Bet mēs visi pa to laiku, kamēr mamma bija prom, bijām mainījušies. Tikai, kad man bija pašai savi bērni, pa īstam sapratu, ko tas nozīmē – kad tevi aizved prom no trīs gadus veca bērna.
Vēlāk, kad jau biju pieaugusi, jautāju mammai: kā tu varēji aiz tiem žogiem izdzīvot? Viņa teica, ka esot to uztvērusi kā nelāgu sapni: patlaban ir slikti, bet varbūt no rīta būs labāk. Viņa mums arī rakstīja vēstules – sākumā tikai divas gadā, turklāt drīkstēja rakstīt tikai krievu valodā, bet vēlāk viņa varēja rakstīt vairāk un, kad atgriezās, atveda visas vēstules līdzi.
Mamma bija augumā maziņa, vēstuļu bija tik daudz, pilns liels koferis, viņa pat vilcienā ar to nebija varējusi iekāpt, kāds palīdzējis, tomēr visas tās atveda mājās. Kad rakstīju romānu un lasīju vēstules, es arī mazliet raudāju.
– Vai esat pētījusi, vai jums izdevās saprast, kas bija par iemeslu mammas izsūtījumam?
– Jā, pēc neatkarības atgūšanas, kad to varēja darīt, pētīju, varēju izlasīt visas mammas lietas, visus dokumentus. Arhīvā meklēju tieši ziņas par mammas arestēšanu. Protokolos parādījās informācija, ka par viņu esot sūdzējies viens no kolēģiem, kurš vācu laikā bija direktors. Bet nevar jau zināt, vai viņš tiešām pats bija sūdzējies vai bija piespiests – viņa dēls vācu okupācijas laikā bija leģionā, sieva bija emigrējusi uz Vāciju, varbūt viņu ar ģimenes apstākļiem iebaidīja.
Tā jau nebija tikai mana mamma vien, kas toreiz, 40. un 50. gadu mijā, cieta. Četru gadu laikā apcietināja 600 igauņu skolotājus. Lielāko daļu atlaida, bet 50 izsūtīja – tā bija kā iebiedēšanas akcija. Iemeslus jau vienmēr varēja atrast – viņi visi bija dzīvojuši brīvajā Igaunijā, pie daudziem atrada karogu, tāpat kā pie manas mammas.
Kad lasīju mammas pratināšanas protokolus, tie atgādināja Kafkas romānu “Process”.
Sākumā redzams, ka mamma ir labā omā, atbild pavisam mierīgi, jo saprot, ka ne pie kā nav vainīga. Uz beigām sāk uztraukties, jau pārsakās. Viņa apsūdzēta par to, ka mācījusi bērniem vācu dziesmas, un skolēni, protams, apstiprina – jā, mēs mācījāmies Bēthovenu, Šūberta “Šūpuļdziesmu”, Mocarta skaņdarbus. Tāds bija laiks, padomju varai vajadzēja cilvēkus iebaidīt. Un šī akcija nozīmēja, ka skolotājs tika uztverts kā ļoti svarīgs sabiedrības balsts. Tādēļ arī iebaidīja, lai nesāktu kaut ko mācīt, kā nevajag.
– Mamma nodzīvoja garu mūžu, vai ne?
– Jā, pietrūka dažu mēnešu līdz deviņdesmit gadiem. Viņa sagaidīja manu 50 gadu jubileju, tas mammai šķita ļoti svarīgi. Ārsti teica, ka neesot nekā, ko viņai ārstēt, vienkārši pārgurums. Un mamma palīdzēja man izaudzināt trīs meitas. Tā bija kā dāvana – viņa nevarēja būt kopā ar mani, kad biju maza, bet varēja būt kopā ar manām meitām. Un it īpaši ar Mārju (arī latviešu valodā tulkotā rakstniece Mārja Kangro. – L. K.-Š.) viņas vislabāk sapratās.
– Ir skaidrs, ka cilvēki neko nemācās no vēstures. Kā jums šķiet, ko no tā laika, ko esat tik skaudri piedzīvojusi, tomēr vajadzētu iemācīties un atcerēties?
– Mums noteikti ir jāmācās no vēstures. Katrai tautai jau, protams, tas būs kaut kas cits. Igauņiem un latviešiem gan tā mācība varētu būt līdzīgāka nekā, piemēram, angļiem, vāciešiem vai zviedriem. Ir svarīgi, kur dzīvojam, kas ir mūsu kaimiņi, ko viņi runā un dara.
Līdzīgi kā laikā, par kuru rakstu savā grāmatā, bija svarīgi nošķirt to, ko runāja mans mīļais radio “Moskvičs”, kas ir gluži vai patstāvīgs tēls, un kāda bija reālā dzīve. Arī mūsu bērniem noteikti kaut kas starp rindiņām jāizlasa un jāsaprot. Bet jautājums par vēstures mācībām ir tāds, uz kuru ļoti grūti atbildēt.
