Anda Līce par uzticību valstij un padomju domāšanas paaudzi 23
Pēc katra valstī notikušā skandāla daudzi vispirms izsaucas: “Tas nevar būt!”, jo ticība labajam cilvēkā ir noturīga, neskatoties uz to, ka tik bieži ir apstiprinājies – tas var gan būt. Skandāliem ir līdzība ar sprādzienu – kaut ko skaidri var ieraudzīt, kad izklīst dūmi un putekļi un ūdeņi nomierinās. Diemžēl pa to laiku kādi cieš no smagiem ievainojumiem un pat aiziet bojā.
Kaut kas līdzīgs ir noticis skandālā ap bērnu psihoneiroloģisko slimnīcu “Ainaži”. Brēkā par it kā notiekošo vardarbību pret bērniem iesaistījās cilvēki, kuri varbūt pat īsti nezina, kur tāda slimnīca atrodas, un kuriem nav priekšstata, ko nozīmē strādāt ar smagu psihisko slimību skartiem bērniem. Tas liek palūkoties uz bērnu tiesību un veselības aizsardzības institūcijām no otras puses un pacelt balsis tiem, kuriem šķiet, ka ar skandāla palīdzību kādi aizkadrā esošie mēģina īstenot savas biznesa intereses. Ir daudz gadījumu, kad it kā cēlas idejas vārdā noārda esošo un tā vietā izveido kaut ko citu vai neko. Tā Jūrmalā notika ar Viljama Šulca izveidoto un vadīto palīdzības misiju bērniem “Pakāpieni”. Pirms gadiem desmit to no Jūrmalas izspieda. Tieši šī nejēdzīgā izrīkošanās rosināja jūrmalniekus izveidot Jūrmalas aizsardzības biedrību.
Kāpēc cilvēki netic taisnības uzvarai? Tāpēc, ka vairs nav uzticības valsts institūcijām un tās nebūs tik ilgi, kamēr veco, padomju domāšanas samaitāto paaudzi nenomainīs jauni, labi izglītoti cilvēki ar apņemšanos Latvijas valsti atjaunot, nevis tikai nevarīgi par to runāt. Riebjas klausīties, kad amatpersonas, sākot ar valsts visaugstākajām, nespēj pēc būtības atbildēt uz jautājumiem, maļ kaut ko par to, ka ir jādomā, jāuzlabo, jārada, jāpārveido, un ir skaidri redzams – viņi to nedarīs, jo trūkst politiskās gribas, izglītības un viņus cieši tur amatos ilgās atrašanās laikā ar noziedzīgo pasauli izveidojušās saites.
Par to, ka postpadomju telpā pavisam īsā laikā var notikt neticamas pārmaiņas, es pārliecinājos, klausoties daiļo Hatiju Dekanoidzi, kura, ieguvusi lielisku izglītību ārzemēs, kopā ar citiem savas paaudzes pārstāvjiem politikā ienāca Saakašvili prezidentūras laikā. Viņa 24 gadu vecumā kļuva par Gruzijas Valsts drošības ministrijas un vēlāk par Policijas akadēmijas vadītāju, un viņi līdz nepazīšanai pārveidoja līdz tam pilnīgi korumpēto valsti. Diemžēl ne bez Krievijas ietekmes pēc laika sākās slīdēšana atpakaļ. Tas liecina, cik dziļi vairākās paaudzēs cilvēkus ir samaitājusi padomju okupācija. Rāpjoties ārā no tādas bedres, atkritieni ir neizbēgami. Arī mums.
