Posta ainas dzimtajā pilsētā 10
Dzimtās pilsētas ainas tūlīt pēc kaujas noslēguma ir aprakstījis limbažnieks Raimonds Penka: “Mūsu dzīvokļa durvis bija uzlauztas, telpās viss izvandīts, sabradāts, bet tēva nebija. Pie lielā ozola Jūras un Jaunās ielas stūrī gulēja nošauts zirgs un milicis. Dārzā bija divi krituši jūrnieki. No akas nāca asiņains ūdens. Izrādījās – tur bija slēpies jūrnieks, bet satrūdējušie dēļi nebija izturējuši un viņš iekritis. Viņu no turienes izvilka kopā ar divām granātām un pistoli. Apskatīju arī Veidemaņa māju, ložu pēdas vēl tagad redzamas uz mājas sienām. Trepju telpa un virtuves sienas otrā stāvā bija asinīm nošķiestas. Uz plīts riņķiem stāvēja putras katls, arī tas bija asiņains.” Kā noskaidrojis Limbažu novadpētnieks Uldis Bērziņš, kaujas laikā nacionālajiem partizāniem no apcietinājuma Limbažu milicijas pagrabā Jūras ielā 35 izdevās atbrīvot aptiekāru Veidmani un pasta priekšnieku Osi, bet nejauši apšaudes lokā iekļuva un gāja bojā akmeņkalis Teodors Jansons, strādnieki Jānis Pokers, Katrīne Krūmiņa, Emīlija Pāvula un Ernests Gertners. 6. jūlijā Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcas pagalmā (blakus 1923. gadā pēc arhitekta Paula Kundziņa meta veidotajam piemineklim Brīvības cīņās kritušajiem limbažniekiem) guldīja sešus Limbažu atbrīvošanā kritušos. Viņu vidū bija (4. jūlijā krita arī kaprālis Zirnis, bet maksimālais dažādās liecībās minēto kritušo un pazudušo karavīru skaits sasniedz pat 16 cilvēkus) 1. jātnieku pulka virsleitnants Juris Brunovskis, administratīvais leitnants Erhards Kundrāts, virsnieka vietnieks Ignats Vidmunds, virsnieka vietnieks Voldemārs Lauva (visi no Rīgas), kaprālis Oskars Ranne no Dundagas un 7. Siguldas kājnieku pulka kaprālis Konrads Dickalis no Cesvaines. Pēdējo vēlāk pārbedīja dzimtas kapos Cesvainē, bet pārējos guldīja zemes klēpī Brāļu kapos Rīgā.
Limbažu partizānu komandieris pulkvedis-leitnants A. Reke vācu okupācijas laikā strādāja Latvijas Zemes pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijas Cietumu pārvaldē, kara beigās nonāca Vācijā un vēlāk izceļoja uz ASV. Kapteinis Ernests Ķeselis bija viens no 130 latviešu leģionāriem, kurus pret viņu pašu gribu 1946. gada 25. janvārī Zviedrija izdeva Padomju Savienībai. Apsūdzēts un notiesāts par līdzdalību Limbažu kaujā un dienestu leģionā, viņš līdz pat 60. gadu sākumam bija spiests atrasties ieslodzījumā gulaga nometnēs Irkutskas apgabalā un Komi APSR Krievijā. Latviešu karavīru varonīgā cīņa par savu pilsētu vairākus gadu desmitus tika noklusēta un attēlota sagrozītā veidā. Tomēr jau drīz pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, pateicoties Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Limbažu nodaļas aktivitātēm, 1991. gadā Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcas dārzā tika uzstādīta piemiņas plāksne pilsētas atbrīvošanā kritušajiem latviešu karavīriem ar vēstījumu: “Cīņā par brīvību atdevāt visu – dzīvību. Var paņemt mūsu dzīvību, nemūžam tautas brīvību.”
Kopumā nacionālo partizānu karā 1941. gada vasarā dalību ņēma vairāki tūkstoši partizānu, no kuriem krita 159 cilvēki, bet tika iznīcināti ap 800 un saņemti gūstā ap 1500 sarkanarmiešu. Partizānu cīņa kliedēja mītu par Latvijas brīvprātīgu pievienošanos PSRS un demonstrēja tautas vairākuma nacionāli patriotisko un pretkomunistisko nostāju. Pēc vācu karaspēka ienākšanas daļa nacionālo partizānu turpināja dienestu latviešu pašaizsardzības vienībās, kas tika pakļautas okupācijas varas kontrolei un nereti izmantotas jau citiem mērķiem un uzdevumiem. Diemžēl Vācijas plānos nebija Latvijas valstiskuma atjaunošana un drīz vien kļuva skaidrs, ka padomju okupāciju cerētās brīvības atgūšanas vietā ir nomainījusi nacistu okupācija.
