Bukšu ģimenes cimperlīgie tītari tirgū pieprasīti 5
Pēc padoma pie poļiem
Sauciet viņus par pionieriem vai celmlaužiem, taču nešaubīgi, ka mūsdienu Latvijas putnkopju saimē šis tituls pienākas tītaru audzētājiem Svetlanai un Rinaldam Bukšiem no Sējas novada “Zvirgzdkalni RB” saimniecības. Lauksaimniecības datu centrā, kur pērn abi ieradās pieteikt savu ganāmpulku, tītari tika reģistrēti pirmo reizi. Arī Igaunijā un Lietuvā nav putnkopju, kas tos audzētu pēc bioloģiskās saimniekošanas parauga.
Nupat Bukši atvēruši arī pašu būvētu kautuvi, citādi – putni aug griezdamies, bet neviena Latvijas kautuve tos neņem pretī. Uzsākot tītaru audzēšanu, piedzīvots ne mazums pārsteigumu un pārbaudījumu – gan pašu pieredzes trūkuma dēļ, gan tāpēc ka – pirmie.
Nupat “Zvirgzdkalnos” no Polijas ieradies jaunais tītarēnu vedums – tas nozīmē, ka pirmajā nedēļā Bukši dzīvosies gandrīz pa kūti vien, jo tikko izšķīlušies putnēni jābaro ik pēc divām stundām. Nākamajā nedēļā ēdienreižu starplaiks pastiepsies garāks – trīs stundas. Tikai pēc diviem mēnešiem barošana notiek tāpat kā pieaugušiem putniem – divas reizes dienā. Kārtējais cāļu papildinājums gaidāms jau jūnija sākumā – un atkal viss no gala. Kopš atvesta pirmā tītaru partija, Svetlanai un Rinaldam nav ne brīvdienu, ne svētku dienu – kad atbraucot ciemos draugi, visi dodas uz kūti pie tītariem!
“Nav viegli būt celmlaužiem, ja zinātu, riktīgi pārdomātu,” pēc pirmā gada domīgi nosaka Bukši. Ir viņiem padomā algot palīgus, taču vispirms tā lieta bija jāapgūst pašiem.
Ar lauksaimniecību abiem maza pieredze – tik vien kā pamēģināta aveņu audzēšana, citādi – profesionāli celtnieki pašu uzņēmumā, Rinalda pārziņā arī kravu pārvadājumu firma. Kad būvniecības bizness izputējis, rūdītie rīdzinieki sāka interesēties, ar ko varētu nodarboties Rinalda vecāku Sējas novada saimniecībā.
Privatizēta kolhoza govju ferma, zeme ap 18 hektāriem, taču gabali nav vienkopus. “Izpētījām, ka mūsu tirgū ir pieprasījums pēc bioloģiski audzētu tītaru gaļas, tādu nav ne Igaunijā, ne Lietuvā, taču informācijas par šo nozari Latvijā, var teikt, nebija nekādas,” stāsta Bukši un nedaudz sarūgtināti piebilst, ka vēlmi padalīties ar savu pieredzi nav izrādījuši arī citu putnu audzētāji. “Lūdzām tikai parādīt kūti, kautuvi – visur durvis ciet. Varbūt tāpēc mums Latvijā neiet tik labi, ka esam ierāvušies sevī un negribam dalīties?”
Braukuši pēc padoma uz Poliju – valsti, kurā tītaru audzēšana lielā cieņā. Pēc vairākām lauksaimniecības izstādēm varot teikt – piedāvājuma ziņā tur ir viss, sākot ar pašiem tītarēniem un to barību līdz pat ierīcēm, kas atvieglo kopēja darbu. Tikai viena bēda – poļi ir gaļas lielražotāji, putnu veselību viņi uztur ar antibiotikām, svaru uzaudzē, izmantojot barību un dažādas “piešprices”, kas bioloģiskajā saimniecībā neder.
