Zemūdens akmeņi 1
Jebkurš aprēķins šajos pieņemamās krāsas meklējumos ir gauži nosacīts, jo īpaši konkrētajā gadījumā. Pirmkārt, silikātķieģelis ir porains, tas savāc mitrumu kā sūklis, tātad krāsas patēriņš varētu būt liels. Iespējams, ar divām kārtām pieklājīgam izskatam pat nepietiek. Otrkārt, teorija paģēr, ka katru virsmu pirms krāsošanas nepieciešams gruntēt. Šādai fasādei tas nāktu tikai par labu, bet grunts krāsa nav uz pusi lētāka kā īstā, turklāt katrai firmai ir savas un vienīgi tās saderot kopā, kā jau no vienas ģimenes nākušas. Treškārt, šīs preces pat būvmateriālu lielveikalos nav brīvi pieejamas, tur krāsas tikai pēc katalogiem pasūta izplatītājiem, kas paši arī tās tonē, un aptuveni 3–4 dienas, pat nedēļa paiet, kamēr var saņemt. Šādos apstākļos un nosacījumos nokļuvis, praktisks saimnieks uzreiz pasūta vēl vienu lieku spainīti un tad lūdz Dievu, lai izvēlētās krāsas tonis, par spīdīguma vai matējuma pakāpi pat nerunājot, uz fasādes izskatītos tikpat smuki kā uz papīra paraudziņa vai sliktākajā gadījumā vismaz pēcāk mājas kopskatā pārāk nekristu uz nerviem. Šo dizaina smalkumu dēļ gudrinieki vispirms nopērk tikai vienu vai divus pašus mazākos spainīšus, ja vēlas izmantot vairāku toņu krāsas, un tad tās izmēģina dabiskos apstākļos, lai izdarītu galīgo izvēli. Kļūmes gadījumā vismaz zaudējumi mazāki…
Lai potenciālajam pircējam galīgi sajauktu galvu, vēl tikai jāpiebilst, ka nopērkamas arī silikonkrāsas, kas apvieno silikāta un akrila krāsu īpašības, un tās fasādēm esot daudz labākas, izturīgākas un drošākas, attiecīgi arī dārgākas par procentiem divdesmit. Lūk, “Ceresit” ražotā CT 48, kas arī pieejama plašā krāsu gammā: ļoti labi elpo, uzsūc maz ūdens, izturīga pret UV starojumu, noturīga pret smērēšanos (lietotā saistviela, ja uz krāsas ticis mitrums, uz virsmas rada pērļainu efektu!). Fantastika! Ko labāku vēl var vēlēties?
Alternatīvs viedoklis
– Es vispār nesaprotu, kāpēc silikātķieģeļu fasādi vajadzētu krāsot. Daudz vieglāk, vienkāršāk un lētāk ir to notīrīt ar fleksi un drāšu disku, bet visātrāk – ar smilšu strūklu, – spriež Jānis Leimanis.
Pievilcīgāks, protams, ir otrais variants, lai gan zemē metams nav arī pirmais, ja laika un pacietības pietiek, nodarbi uztverot kā eksotisku izklaidi ģimenes interesēs. Smilšu strūklai nepieciešama iekārta. Ja mājas jau ir jaudīgāks kompresors (8–10 atmosfēras), teorētiski vēl vajadzīgas tikai šļūtenes un izsmidzināšanas pistole. Vienam pasākumam trūkstošo pirkt neatmaksājas, jo runa ir par simtiem eiro. Lētāk ir aizņemties vai iznomāt, bet kvarca smiltis 40 kg maisos pārdod arī “K-Rautā”. Gudrinieki tās iemanījušies pat izsijāt un lietot atkārtoti, tad patēriņš pavisam pieticīgs. Iekārtas lietošanu var ātri apgūt. Galvenais – ilgi nevirzīt strūklu vienā punktā, jo tā nudien var baltajā ķieģelī caurumu izpūst. Par šuvēm jāuztraucas vēl mazāk – tolaik, kad šo ēku mūrēja, cementu taupīja tikai kopus mājām, privātajās to nožēloja.
Smilšu strūklas iekārtas mēdz izīrēt kopā ar operatoru. Firmas piedāvā arī fasādes tīrīšanu. Iespējams, konkrētajā gadījumā pat smiltis nav vajadzīgas, dabisko netīrumu kārtu varot noņemt ar spēcīgu ūdens strūklu. Uzņēmumā “Waterjet” cenrādis uz krāsu aprēķinu fona šķiet pat ļoti korekts – no 2,0 līdz 2,5 eiro par kvadrātmetru, un māja atkal būšot balta kā vakar celta!
