Var iedzert un braukt? Eksperimentē, kas notiek, kad trīs vīri dažādos vecumos, sēž pie stūres reibumā 24
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jautājums, kuru pirms Jāņiem tradicionāli, kā saka, aktualizē par kustības drošību atbildīgās valsts iestādes, kuram ik gadus pievienojos arī es, absolūti lielākajai daļai cilvēku ir nevajadzīgs.
Normālu cilvēku atbilde ir skaidra un pašsaprotama. Viņi neko stiprāku par kefīru vai nu nedzer nemaz un nekad, vai arī prot savu dzīvi plānot un regulēt tā, lai šīs divas, katra par sevi tīkamās, bet nesaderīgās darbības viena otrai netraucētu.
Vai var iedzert un braukt?
Teorētiski – jā. Atļautās 0,5 promiles 80 kg smagam vīram sakrājas pēc divām šņabja glāzītēm (40 g katrā), pēc puspudeles (0,35 l) sausā vīna vai litra viegla alus. Šie skaitļi ir aptuveni un individuāli, tādēļ mīļā miera labad prātīgi ļaudis par normu uzskata pusi no augstāk nosauktā. Tomēr likuma atļauto iespēju izmantoju ļoti reti.
Kas notiek virs 0,5?
Pazīsti sevi! Kādā žurnālistu eksperimentā baltu šņabi metodiski dzēra trīs vīri – daudzās dzīves vētrās rūdīti Ģirts un Ivars (tā ap 50 gadiem) un gandrīz uz pusi jaunāks Gusts. Sasniedzot 0,6 pm (izdzerti apmēram 100 g), pirmo divu rīcība nebija mainījusies. Gusts sēžoties trāpīja garām krēslam un tur zālītē arī omulīgi palika.
Visiem trim mērījām arī reakciju (pēc statiskās metodes – laiku, kas, iedegoties sarkanam signālam, vajadzīgs, lai stāvošā auto pārceltu kāju no gāzes uz bremzi). Ivars pēc 100 gramiem reaģēja labāk nekā iepriekš, Ģirta un Gusta reakcijas laiks nebija būtiski mainījies. Var braukt? Pirmais varbūt var. Bet nedrīkst. Otrais – kategoriski nedrīkst (jo nevar) jau pēc pirmās glāzītes, jo daudz ātrāk nekā reakcija viņam bojājas koordinācija un reālās situācijas uztvere.
Augstāk minēto eksperimentu mēs turpinājām līdz pusnaktij un 2,2 promilēm (aptuveni 0,6 l šņabja katram), kuras sasnieguši Ivars un Ģirts (Gusts izstājās, vienu promili nesasniedzis) bija lieliskā kondīcijā – smaidīja varbūt mazliet glupāk, toties sirsnīgi, runāja varbūt mazliet nesakarīgāk, toties atklāti un no visas sirds.
Pastūrēt gribat? Slēgtā trasē, auto ar drošības karkasu? Ivars (ralliju čempions) atteicās. Čempiona cienīgas bremzes. Ģirts gribēja pamēģināt. Un tika diskvalificēts par idiotisku azartu jau pirmajā kartodroma aplī.
Aizvedām mājās, nolikām gulēt. Nākamajā pusdienā piebraucām ar alkometriem. Abiem rādījums – absolūtas nulles. Taču – dzerts tika tikai un vienīgi labs, tīrs šņabis. Uzkosts – kā pārtikušā namā klājas. Uzdzerts – kvass. Nekādas jaukšanas.
Garo brīvdienu plusi un mīnusi
Ja brīvdienas trīs, stratēģija vienkārša. Gribi braukt mājup otrajā dienā – met šmigai mieru pusnaktī. Brauksi trešajā dienā – kaifo kaut līdz rītam. Bet pēc tam gan ievēro to 24 stundu atturību. Šogad…
To mājupceļu jau nu nebūtu grūti saregulēt. Bet ilgajā, garajā, šķiet, bezgalīgajā tveicē draud citas briesmas. Derētu aizšaut līdz ezeram. Tepat netālu. Celiņš nomaļš, un policisti uz tā šajā gadsimtā neesot redzēti. Cik promiles? Suns viņu zina. Taisni noiet varu. Laižam! Tieši šādas varētu būt garo brīvdienu lielākās briesmas.
Nu jau var atzīties – sensenos laikos esmu grēkojis. Kā “Padomju Jaunatnes” žurnālists sāku rakstīt par satiksmes drošību. Un tolaiku Valsts autoinspekcijas galvenais pulkvedis uzskatīja par vajadzīgu man izsniegt sarkanu ārštata darbinieka apliecību. “Ko ar šito drīkstu darīt?” jautāju. “Nu, vispār visu. Vienīgi tam avīžu kioskam labāk nebrauc cauri, ja tantuks sēž iekšā…” saņēmu atbildi.
Darīju arī gandrīz visu. Braucu ļoti ātri, virs 0,5 promilēm reizēm palīdu. Līdz Gorkija (tagad Valdemāra) ielā ar muguru pret brauktuvi stāvošs tantuks ar balerīnas cienīgu pirueti metās man priekšā. Izdevās, par laimi, tikai žiguļa sānus ar viņas lietusmēteli noslaucīt.
Bet iztēle žilbināja vēl ilgi. Ja tie vecie kauliņi būtu pa asfaltu pašķīduši, nekāda apliecība neglābtu. Es turpmāk ne tikai krietnu laiku būtu bez braucēja tiesībām, bet – iespējams – aiz restēm. Jo dzērušais ir vainīgs (vismaz līdzvainīgs) jebkurā negadījumā. Pat ja to izraisījis cits.
Es šos eksperimentus toreiz izbeidzu uz visiem laikiem. Un to sirsnīgi iesaku jums visiem. Dzert un braukt? Tiešām stulbs jautājums. Un kopīgiem spēkiem mums jāpanāk, lai satiksmes negadījumu skaits statistikas tabulas ailē “Alkohols” ne tikai diltu, bet izgaistu pavisam.
