Kā vērtējat pretrunīgu reakciju izraisījušo izstādi “Disidents” Stūra mājā? Mākslinieku viedoklis 9
Stūra mājā izstādes “Disidents” ietvaros tika izvietota provokatīva instalācija. Tā attēloja krustā piesistu lelli, kuras sejas vaibsti dažiem atgādina Krievijas prezidentu Putinu. Pēc draudu saņemšanas izstādes organizatori lelli noņēmuši no krusta. Ko par šo izstādi saka mākslinieki?
Jānis Anmanis: “Tikai tad var runāt par mākslu, kad tā izraisa prieku, patīkamus pārdzīvojumus un laimes sajūtu. Mākslai ir jābūt tādai, kas stiprina cilvēku un viņa garu. Man nav simpātiski, ja mākslā izmanto politikas tēmu un taisa instalācijas, kas atstāj negatīvu ietekmi uz tautu, kam jau tā nav viegli. Diemžēl minētā izstāde Stūra mājā neraisa nekādu laimes izjūtu. Es ieteiktu māksliniekiem vispirms savu mākslu pamēģināt – padzīvot mājās ar savu darbu, pielikt to pie sienas. Ja pēc gada sapratīs, ka tā ir liela māksla, tikai tad var taisīt izstādes. Māksliniekiem vajadzētu smeķīgi izgaršot Stūra mājas vēsturi, raisot mākslas prieku, lai stiprinātu cilvēkus. Bet ar šādiem darbiem var cilvēkiem tā ietriekt pa smadzenēm! Tam nav ne īstais laiks, ne īstā vieta. Šādas performances nevar saukt par mākslu. Tāpat kā ir krējuma izstrādājums, šādus darbus var saukt par mākslas izstrādājumiem. Cits jautājums, vai tādi ir vajadzīgi.”
Lauris Vītoliņš: “Mākslinieka gājienu vērtēju kā ļoti veiksmīgu, jo tas sacēlis pamatīgu ažiotāžu. Domāju, ka Stūra māja ir piemērota šāda veida performancei. Tas aktivizē cilvēkus diskutēt par, kas ir māksla un tās robežas. Protams, māksliniekiem pastāv kaut kādas robežas, bet tās lielākoties nosaka pats mākslinieks. Mākslinieks ir atbildīgs par to, kādas emocijas viņš izraisa, un arī par iespējamām sekām. Bet slikta slava jau arī ir laba. Runājot par šo izstādi, uzskatu, ka ir slikti, ka šī darba autors sevi identificē tikai ar segvārdu, jo līdz ar to visas negatīvās emocijas tiek sūtītas tiem māksliniekiem, kuri ne pie kā nav vainīgi. Medijos tiek atspoguļots tikai viens darbs, bet izstādē ir arī lieliski citu autoru darbi, kas šoreiz palikuši ēnā. Pats es šajā izstādē nevēlētos piedalīties, jo līdz ar to man kā māksliniekam tiktu uzspiesta atbildība par cita autora darbu.”
Ernests Vītiņš: “Izstādei nav ne vainas. Problēma ir gan tajā, ko cilvēki mākslā vēlas saskatīt neiedziļinoties, gan tajā, kā tiek izprasta pati eksponēšanas vietas atbilstība. Es tajā redzu gana estētisku mākslas provokāciju, ko nevaru uzskatīt par nosodāmu. Par to, vai šī ēka vispār ir piemērota šādiem mākslas projektiem, esmu diskutējis ar savu tēvu, kura tēvs (mans vectēvs) ir “sēdējis” Stūra mājā. Protams, var atrast gan par, gan pret argumentus. Iespējams, nejauši, bet šajā gadījumā māksliniekam ir izdevies ļoti veiksmīgi izprovocēt uz diskusiju par laikmetīgās mākslas ietekmi uz cilvēku, it īpaši, pateicoties arī izvēlētajai izstādīšanās vietai.”
Ivars Poikāns: “Ja runa bija par Stūra māju, tad vienmēr teica, ka jāskatās, ko par to runā un kādi cilvēki ir apkārt, – tā tas bija nepatīkamajā totalitārajā sistēmā. Tagad atkal esam otrā grāvja malā – katrs var runāt, ko vien grib, un visi ir kompetenti visos jautājumos. Es sevi par tādu neuzskatu, jo esmu šo izstādi redzējis tikai internetā, bet tas jau ir pastarpināti. Variācija par krusta tēmu ir apspēlēta līdz nelabumam. Cik var spriest pēc attēliem internetā, nekāds satriecošs atklājums kā, piemēram, Kazimira Maļeviča darbs “Melnais kvadrāts”, tas nav. Manā uztverē tā ir vienkārši politizēta, provinciāla jezga. Protams, būtu interesanti parunāties ar cilvēkiem, kas ir tupējuši Stūra mājas pagrabos, jo viņi justos par šo darbu piesmieti. Tas darbs pats par sevi ir taisīts pa fikso. Es jau domāju, ka tie cilvēki, kas izpostīja šo izstādi, varētu būt citi mākslinieki. Būtībā tas viss bija uztaisīts kā viena liela performance.”
