Savecējuši Latvijas burkāni un pēcsvētku depresija Vilku mēnesī. Kā iemīlēt februāri 0
Pirmais sniegs parasti iepriecina visus – gan mazus bērnus, gan pasaules karus un vairākas valsts iekārtas nomaiņu piedzīvojušas tantiņas. Tumsas nogurdinātie pavērš seju pret debesīm un, ļaujot pārslām izkust uz plakstiem un lūpām, cits citam uzsauc – skaties, snieg! Taču tas nekad nav stāsts par februāri.
* Februāris gada ritumā ir pavisam neērtā un nemīlamā vietā. Vilku mēnesis. Puteņu mēnesis. Atkal snieg, nopūšas sētnieki un ceļas piecos, lai septiņos ietves un taciņas jau būtu tīras un nokaisītas. Ceļi vietām aizputināti, rietumu rajonos novērojams melnais ledus, no rīta mostoties, radio ziņās dzird autobraucēji un nodomā – kad tas vienreiz beigsies?
Svētku mirdzums jau sen aiz muguras, ledusskapis izēsts, un pat pēcsvētku depresija palikusi janvārī. Nakts joprojām ir garāka par dienu. Latvijā augušie āboli tirgū pavisam savecējuši, burkāni un bietes ar vieglu kartona piegaršu. Veikalos vairs nepārdod parasti tikai Ziemassvētku laikā nopērkamās brīnišķīgās miniatūrās piparkūku vafeļtortītes, un arī hurmu sezona ir beigusies.
Kaut gan sala un puteņa dienas nereti mijas ar atkusni, pēc pavasara vēl nesmaržo. Tāds pilnīgi nekāds mēnesis… Varbūt tieši tāpēc tas ir par 2–3 dienām īsāks nekā pārējie vienpadsmit brāļi. Lai vieglāk izturēt. Lai ātrāk paiet laiks.
* 2. februārī bija sveču diena. Tad bija jātaisa visādas lustes un dauzīšanās, daudz jāēd, daudz jātērē, meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi, un galvenais – šajā dienā jālej sveces no aitu taukiem vai vaska. Tas jādara priecīgā un jautrā noskaņā, jo, ja lējējs dusmīgs, sveces deg kūpēdamas un sprakšķēdamas. Bet, ja viss darīts līksmi un ar prieku, sveču dienā lietās deg visgaišāk un vistaupīgāk.
Es labprāt vakaros iededzu sveci, lai atpūtinātu acis no displejiem un papīru darbiem. Apsēžos aizvērtiem plakstiem un mēģinu saplūst ar telpu ap sevi. Tad es jūtu, kā laiks līdzīgi okeānam skalojas ap mani un manī, un neredzu tam ne gala, ne malas. Kaut kur norisinās kaislības, kari, sacensības, uzvaras un zaudējumi, taču manī tiem pagaisusi jēga un nozīme, ir tikai laiks. Laika nekad nepietrūkst, laiks vienmēr un visur ir kopā ar mani, lai gan nepieder man. Laiks nav nauda, to nevar uzkrāt un nevar izmainīt. Tā nevar pietrūkt.
Es viegli uzlieku plaukstu vaigam, aizveru acis un lēni, maigi velku pirkstus pāri lūpām, zodam, pāri otram vaigam līdz auss ļipiņai, līdz apturu slīdējumu uz pakauša. Plauksta ir vēsa. Zem matiem tā lēni sasilst. Delnas pamatnes un kakla artērijas pulsi ir sastapušies un pulsē ar atsitienu, it kā būtu viens otra atbalss. Un tas ir mans laiks.
* Šogad 14. februārī sākas Lielais gavēnis. Līdz tam vēl visu mēnesi varam dzīrot, līksmoties un baudīt krāsainus notikumus, iet meitās (vai puišos) un dziedāt.
Venēcijā februārī norisinās karnevāls ar 800 gadu senām uzdzīves tradīcijām, kas arī ievada gavēņa laiku – askēzes, mērenības un lūgšanu laiku. Bet karnevālā kā jau karnevālā – maskas, trakulības.
Vienā no senajām atrakcijām ieslodzītajiem vajadzējis iet pa nostieptu virvi pāri Sv. Marka laukumam. Tas, kurš spējis pāriet, saņēmis atbrīvošanu. Kurš ne, tas krītot nosities. Arī savā ziņā atbrīvošana. Un tad man jādomā par sava mūža februāra karnevāliem. Par volto maskām, kas, koši izkrāsotas, aizklāj sejas augšdaļu, svešam skatienam atsedzot tikai saviebto muti. Turklāt ne jau tikai svešam – arī no spoguļa pretī raugās seja ar masku… Smaida un raudu grimases patiesībā ir ļoti līdzīgas, ja acis ir noslēptas.
* Pirms vienpadsmit gadiem februārī es attapos dziļā un tumšā bedrē ar glumām, stāvām sienām un staignu pamatu zem kājām. Es nezināju, kā esmu tur nonākusi. Es nezināju, kā tikt ārā. Un es nezināju, vai to vispār spēju. Bija vajadzīgs spēks – tikt ārā un neieslīgt atpakaļ. Kaut mazliet spēka, kura man vairs nebija.
Maskas bija kritušas, un es pašā karnevāla vidū no savas virves biju nogāzusies. To sauc par depresiju. Ir pagājuši desmit gadi smagā darbā ar sevi psihoterapijā, desmit gadi kāpumu un kritumu, vairākkārtējas noslīdēšanas atpakaļ tumsā un staignājā… Taču man ir svarīgi pateikt un būtu gribējies, lai toreiz, kad es jau gandrīz padevos, kāds būtu pateicis, ka tas ir iespējams: desmit gadus pēc tam, kad sāku šo cīņu, es esmu ārā, gaismā. Uzvarot sevi un iegūstot īsto un patieso sevi.
Varbūt tāpēc situācijās, kad mani fotografē, dažkārt ne visai tīkams ir fotogrāfa uzaicinājums – tagad smaidiet! Tas nevilšus atgādina par maskām. Tas izklausās pēc – uzliec atpakaļ savu masku! Neuzdrošinies būt īsta… Bet cilvēka seja var būt skaista gan skumjās, gan dziļdomīgā nopietnībā. Pat dusmās vai izmisumā. Savā īstajā neglītumā.
* Un tomēr rīti kļūst aizvien gaišāki. Februārī no dienvidiem atgriežas mājas strazdi un strazdu tēviņi jau ņemas pa krūmiem, svilpodami, klakšķinādami un čīkstēdami savas smalki izkoptās dziesmas. Un nav nemaz tik ilgi jāgaida, kad pašās mēneša beigās klajumos virs sniega ielāpiem trallinādami pa pāriem plivināsies atlidojušie cīruļi.
Sētas kaķi auros gar pakšiem kā plēsti, kaislības sitīs augstu vilni, un, lai kā es gribētu izlikties to neredzam, savu mīlestības mēneša vārdu februāris iznesīs nepārprotami un ar lepni paceltu galvu. Kā vienmēr.
* Bet vēl ir ziema. Vēl tveru mazus mirkļu pieskārienus, kas samīļo un sasilda, kaut tikai vērojot no malas. Kādā pievakarē braucu mājās no Liepājas centra uz savu Velnciemu, autobusā man priekšā sēdēja mazs puisītis ar savu tēti. Droši vien no bērnudārza. Tētis pie loga, puisītis ejas pusē. Sēdēja nesarunādamies, ārā jau tumšs, tētim skatiens pa logu laukā. Pēc pāris pieturām puisītis piesita tētim ar adītā dūrainī ievilkto rociņu un teica – pasmaidi, tēti! Tētis nesaprašanā palūkojās uz puisīti un pārjautāja: ko tu teici? Pasmaidi? Un pasmaidīja. Neviens nefotografēja. Tas bija pa īstam.
