Vanags: vissvētākais priekšmets aiz sakramenta ir līdzcilvēks, tuvākais 3
Sasniedzot līdz šim izvirzītos valsts mērķus – iestāties Eiropas Savienībā, NATO, ieviest eiro -, svarīgi, lai valsts jaunajos plānos kā mērķis tiktu vārdā saukta nevis Māstrihta, bet Latvija, nevis kritēriji un procenti, bet tauta, un nevis ne valūtas nosaukums, bet cilvēki, 18.novembrī savā uzrunā Latvijas Republikas proklamēšanas 95. gadadienai veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā sacīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
“Gribētos cerēt, ka nākošos plānus mēs izteiksim citos vārdos. Piemēram, sasniegt, lai vecākā gadagājuma cilvēki jūtas droši par mūža nogali un lai pirmspensijas vecumā svešzemju bankas speciālists viņiem nesaka: aizmirstiet par pensiju, par ko visu mūžu esat nodokļus maksājuši, bet gādājiet vairāk bērnu, lai tie jūs vecumā uztur. Vai, piemēram, panākt, lai jaunieši savas nākotnes cerības saista ar Latviju, ar tās mūsdienīgo, nacionālo izglītības sistēmu, ar tās zinātnes potenciālu un uzņēmējdarbības iespējām. Vai arī, panākt, lai ļaudis neplūstu uz pilsētu, bieži vien svešā valstī,” sacīja arhibīskaps.
Kā atzina arhibīskaps, šie nav profesionāli formulējumi un droši vien šie mērķi ir bijuši prātā arī līdz šim. “Tūlīt aiz svētā sakramenta, vissvētākais priekšmets, ko Dievs ir licis mūsu priekšā, ir līdzcilvēks, tuvākais. Ir svarīgi to pateikt mūsu vīzijā, uzrakstīt mūsu plānos, jo doma un vārds ir visa sākumā. Mēs jau esam pierādījuši, ka protam spraust lielus mērķus un tos arī īstenot,” norādīja Vanags.
Kā sacīja garīdznieks, himna, ko tauta svētkos dzied Dievam par Latvijas valsti, ir “Dievs, svētī Latviju”. “Bet būtu labi, ja himna, ko Latvijas valsts ikdienā dzied savai tautai, būtu “Esi man tā, lai es jūtu, cik ļoti to vajag tev”. Jā, mums ļoti vajag savu valsti, tikai šai atziņai bieži vēl jānokāpj no prāta sirdī. Lai mēs jūtam savu valsti. Lūk mērķis, ko patiesi ir vēts spraust un piepildīt. Sevišķi, ja palūkojamies, kur esam un salīdzinām ar to, kur sākām,” aicināja arhibīskaps.
Kā uzsvēra Vanags, nedrīkst aizmirst, ka par Latvijas valsti daudzi atdeva dzīvības. “Tās nedrīkst vienkārši izmest pār bortu. Vai tas, ko gribam redzēt savu vērtību apliecinājumā, ir tas, par ko mūsu tēvi un vectēvi atdeva dzīvību? To vajag pieminēt sevišķi tādēļ, ka mums, ja vispār ceram uz kādu nākotni, ir tūlīt pat jābeidz ņirgāties par savu valsti! Ja ne pašu inteliģences dēļ, tad kaut vai pieminot par Latviju kritušos, necelsies roka internetā uzklabināt dzimtajā latviešu valodā: “Muļķu zeme Latvānija”. Varbūt tad katras nozares pārstāvim, cīnoties par tās interesēm, neliksies piedienīgi daudzināt un kultivēt, ka “atliek tikai braukt prom”. Par Latviju ir izliets daudz asiņu un Brāļu kapi un daudzās kritušo piemiņas plāksnes dievnamos ir spogulis, kurā ielūkoties – vai lēmums, ko grasos pieņemt, vai solis, ko taisos spert, ir radniecīgs tam, ko darīja tēvi, kad nolika galvu par Latviju,” sacīja Vanags.
Tāpat nedrīkstētu aizmirst, ka latvieši nav Latvijā vieni. Kā norādīja LELB vadītājs, Latvijā ir daudz gudru, strādīgu, inteliģentu krievu, baltkrievu, armēņu, baškīru un citu tautu piederīgo, ar kuriem kopā var un arī vajadzēs raudzīties, kāda balta virsotne mēs varam būt. Ja arī pēc 20 neatkarības gadiem ir jūtams kāds saspīlējums, tad saprātīgiem cilvēkiem konflikts ir iespēja attīstīties un šķīstīties, nevis tajā kavēties. Kā norādīja Vanags, nākotnes pamatos jāmeklē vērtības, ap kurām mēs varētu pulcēties kopā. “Tas var šķist utopiski, taču mēs esam valsts, kas, ja reiz mērķi ir saukusi vārdā, to spēj arī piepildīt,” sacīja arhibīskaps.
