Vanags uz diskusiju baznīcā ieteicis raudzīties “labvēlīgā vientiesībā” 19
“Mācītāja Jura Rubeņa aiziešana no amata, mūsuprāt, ir zīme kādiem potenciāli destruktīviem procesiem mūsu Baznīcā. Kas ir šie procesi? Kas tos izraisa? Vai un kā mēs spējam tos ietekmēt un veidot turpmāk?” Ar šāda temata pieteikumu publiskā vēstulē trīs Rīgas Torņakalna baznīcas mācītāji un vēl 12 viņu domubiedri aicināja kristīgo sabiedrību uz sarunu pirmdien Rīgas Lutera draudzes namā.
Dienu iepriekš Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags saviem mācītājiem bija nosūtījis vēstuli, kurā izteica pārdomas, ka Lutera draudzes namā paredzētā saruna, kas organizēta ārpus parastajām norisēm, neiesaistot LELB vadības amatpersonas, veicina fragmentēšanos. Tiem, kas būs lēmuši piedalīties sarunā, J. Vanags ieteica raudzīties uz šo iniciatīvu labvēlīgā vientiesībā. Arhibīskaps ierosināja sanākt mācītājiem kopā jau pēc Lieldienām 18. aprīlī. Vēl viņš pauda, ka pēdējo astoņu gadu laikā savstarpējās diskusijas baznīcā kļuvušas rimtākas un konstruktīvākas – “mēs esam auguši iecietībā un pacietībā”.
Konservatīvisms vai sektantisms
No pirmdien sanākušajiem lielais vairākums zālē bija Lutera draudzes locekļi. “Ņemot vērā, ka gaisā virmo baumas, no šīs sarunas es sagaidu lielāku skaidrību par to, kas notiek mūsu draudzē, baznīcā,” man teica Sindija Lunte. “Jo jebkurā gadījumā, kad sāk runāt par viedokļu dalīšanos, nonāk līdz Rubeņa kungam un kaut kādā veidā atšķirīgo virzienu, kurā šī draudze ir gājusi,” piebilda Zita.
Diskusiju “LELB nākotne: riski un iespējas. Desmit gadus atlikta saruna”, sāka Torņakalna draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs, akcentējot, ka baznīcā ir nopietnas problēmas un pēdējais laiks par to runāt. Jura Rubeņa aiziešana no mācītāja kalpošanas ir jāuzlūko kā laikmeta pārmaiņu zīme.
K. Simanovičs: “Zīmīgi, ka arhibīskaps Jānis Vanags atzina, ka uz šādu soli Juri Rubeni pamudināja mīlestības un pacietības trūkums sarunās. Mēs šādam vērtējumam piekrītam un uzskatām, ka nespēja mīlēt un panest savu amata brāli baznīcā ir nopietna problēma.” Uz diskusiju aicināt pamudinājis gan ar Juri Rubeni notikušais – kā un kādēļ tas notika, gan attieksme pret tiem cilvēkiem, kas šos procesus atklāj un izgaismo.
“Šīs ir ļoti personīgas bažas, ka mēs varētu būt nākamie rindā,” teica K. Simanovičs. “Mācītāju diskusijas par to liecina. Mēs pat neesam pauduši teoloģiski atšķirīgus viedokļus, un tikai procesu izgaismošanas dēļ tiekam saukti par velna līdzstrādniekiem un sātana sinagogu.”
K. Simanovičs atklāja, kā vairāku gadu garumā pret J. Rubeni tikušas vērstas pretrunīgas apsūdzības un ka pret viņu valdošo gaisotni raksturo paša J. Rubeņa izvēlētie vārdi, kādus viņš lieto iesniegumā Rīgas mācītāju konventam. J. Rubenis paudis: “Mani nevar sodīt par tās teoloģiskās tradīcijas līnijas turpināšanu, piederību, kurai bija priekšnosacījums ordinācijai 1982. gadā. Ja vēlaties kādu pasludināt par maldu mācītāju vai nolādēt, tad sāciet ar LELB teoloģiju, LELB tradīciju, aptuveni 30 vadošiem teologiem. Tiem, kas grib nolādēt manas grāmatas un manus uzskatus, es gribu atgādināt, ka tādā gadījumā viņi paši ir kādas nolādētas tradīcijas daļa.”
J. Rubenis teicis, ka viņam nav jātaisnojas, un centies paskaidrot, ka teoloģisks konservatīvisms un tumsonīgs sektantisms ir divas principiāli atšķirīgas lietas. Un ka nebūtu labi, ja ļautu tautas baznīcu okupēt klusi lienošai sektantiskai teoloģijai.
K. Simanovičs uzsvēra, ka Juris Rubenis ir mēģinājis pateikt, kā viņš jūtas: ka mācītājam, kurš visu savu dzīvi ir veltījis baznīcai, ir bijis jātaisnojas, jājūtas par kaut ko vainīgam.
Atšķirīgs viedoklis un izolācija
Mācītājs Linards Rozentāls stāstīja, ka Lutera draudzes garīdznieki savu viedokli par norisēm LELB ilgstoši neiznesa ārpus tās sienām, līdz 2015. gadam neizrādot nekādu pašiniacitīvu attiecībā uz plašākas sabiedrības iesaistīšanu.
2007. gadā viņi iebilda kā pret togad pieņemto LELB satversmi, izsakot bažas par varas centralizāciju, tā arī pret tādu garīdznieku atalgojuma fonda projektu, kas paredzēja visām draudzēm šim projektam atdot 30 procentus no visiem saviem īpašumiem. Šā projekta dēļ baznīca tika apgrūtināta ar lielām parādsaistībām.
2015. gadā neformāla domubiedru grupa aicināja līdz Reformācijas 500 gadu jubilejai panākt LELB un Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) vienotību. Taču LELBĀL ordinē sievietes, bet LELB – ne. Un pēc 2016. gadā notikušās Sinodes, kurā tika nolemts, ka mācītāja amats paredzēts tikai vīriešiem, nekāda tuvināšanās abu baznīcu starpā nenotiek.
Toreiz dažus mēnešus pirms Sinodes Lutera draudzes namā bija sarīkota konference “Luteriskās baznīcas loma Latvijas baznīcā”, kurā uzrunas teica arī LELBĀL pārstāvji. Lutera draudzes mācītāji iestājās pret sieviešu ordinācijas aizliegumu. “Pēc šīs konferences pirmo reizi piedzīvojām, ko nozīmē par atšķirīgu viedokli nonākt izolācijā. Ar mums pat beidza sveicināties, izturējās emocionāli un garīgi vardarbīgi,” sacīja L. Rozentāls.
Viņš pieminēja arī, ka 2016. gada maijā Rīgas iecirkņa prāvests Krists Kalniņš, apspriežot rezolūcijas projektu par laulību un ģimeni, rosinājis ierakstīt, ka “Zolitūdes traģēdija ir Dieva sods Latvijas tautai par dzīvošanu bez juridiski noslēgtām laulībām”. Paša Krista Kalniņa viedokli par to, vai viņš to tiešām teicis un kāpēc tāds ierosinājums radies, man gan otrdien neizdevās noskaidrot, jo viņš atrodoties Igaunijā un uz tālruņa zvanu neatbildēja.
Taču LELB pārstāvis Kaspars Upītis skaidroja, ka tas esot bijis tikai debatēs izteikts K. Kalniņa viedoklis. Šādas rezolūcijas ierosināšana nav bijis nekas vairāk kā pašdarbība, un tāda rezolūcija nekad nav tikusi pieņemta. K. Upītis arī izteica viedokli, ka no Lutera draudzes mācītāja puses neesot bijis korekti šo izteikumu izraut no konteksta un tagad publiskot.
Baznīca piedaloties antieiropeiskajā diskursā
Bet ko nozīmē 14 mācītāju un evaņģēlistes vēstulē paustais un pirmdien atkārtotais, ka cieņu, nozīmi, sapratni un atbalstu LELB “šobrīd bauda vairs tikai tie, kuri pārstāv noteiktus teoloģiskus un pat politiskus uzskatus”?
Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs uzskata, ka politiskais aspekts izpaužas divos veidos: “Pirmkārt, pirms kāda laika luteriskā baznīca, manuprāt, par daudz iesaistījās konkrētu politisko spēku atbalstīšanā. Tas balansēja uz robežas, baznīcai nevajag tik daudz sasaistīties ar politiku. Otrkārt, diemžēl Latvijā baznīca, manuprāt, nedara pareizi, ka ļoti piedalās antieiropeiskajā diskursā, kuram, protams, ir savs pamats, jo Eiropā ir daudzas problēmas un mēs visi saprotam, ka tās ir. Bet tajā pašā laikā, ja to pārspīlējam, ir jautājums – kas ir alternatīva un kur mēs redzam Latvijas nākotni, un kam gribam pieslieties?” I. Paičs akcentēja, ka jāzina, kam mēs kā kultūra, kā sabiedrība gribam piederēt. Jo esam uz Eiropas robežas un līdz ar to rodas jautājums, uz kuru pusi ejam.”
Tikai tvaika nolaišana?
Diskusijas laikā draudze pauda stingru atbalstu saviem mācītājiem. Ilze Jurkāne teicās baznīcā saskatām “Saljēri un Mocarta problēmu”, pilsoniski aktīvā juriste Ilze Brante sprieda, ka “nevar pamodināt to, kurš izliekas aizmidzis”.
Uz diskusiju bija ieradušies arī LELB Teoloģijas komisijas pārstāvji Valmieras iecirkņa prāvests Romāns Kurpnieks un Ķempju draudzes mācītājs Ainārs Rendors, kurš sarunu nodēvēja par “tvaika nolaišanu”. A. Rendors palika lepnā mazākumā, mēģinot pamatot savu nepatiku pret Rubeņa grāmatu “Viņš un viņa”, piemēram, par tajā publicēto mākslas darbu, kur redzama sieviete kailām krūtīm.
To, kādu stratēģiju LELB saredz pretišķību risināšanai, varbūt uzzināsim pēc 18. aprīļa – arhibīskapa Vanaga noliktās sapulces datuma.
