Kad parastas medības kļūst par neparastām 4
Kamēr Rembates mednieki pie ugunskura vīkšās uz putnu cepšanu, Vanags jau griež dilles, ābolus un ķiplokus pildījumam un gremdējas atmiņās par sava medniekmūža neparastajām medībām, pie kurām viņš pieskata arī baložu jakti.
“Ilgi prātoju un nonācu pie slēdziena, ka šodien neparasts ir tas, kas kādreiz bija parasts,” ar filosofisku ievadu sāk Jānis. Piemēram, sloku, medņu, rubeņu medības, bez kurām kārtīgam medniekam pavasaris nebija iedomājams, nu kļuvušas pat par neiespējamām, jo reizē ar pievienošanos Eiropas Savienības kopīgajiem likumiem atļautas tikai rudens pusē. Līdz pat septiņdesmitajiem gadiem ierasta nodarbe bija zaķu medības – mednieks atceras, ka jaktējuši Bauskas un Jelgavas pusē, kur lauki un meža puduri pilni ar garaušiem, taču šodien to ir tik mazā skaitā, ka par zaķu medībām jāaizmirst. Vanags pat nevar atcerēties, kad pēdējo reizi kādu dabūjis stobra galā: “Satikušies esam, bet nomedīts ir ļoti sen – laikam pirms 30 gadiem.”
Arī kādreiz ienesīgā caunu jakts kļuvusi par retumu – kāda jēga dzīties pēc mazā kažokzvēra, ja ādu nav kur likt? Jānim vēl atmiņā, kā skaistā ziemas dienā ar taksenīti Tīni gājuši pa svaigām caunu pēdām sniegā. “Tās ir neparastas sajūtas – esi viens pats ar domu izsekot un izzināt caunas gaitas,” viņš stāsta. Mednieks kā apburts var sekot pa veiklā, izmanīgā dzīvnieciņa pēdām un ir gatavs pat uz trakiem darbiem, lai tiktu tam klāt. Tā reiz puikas gados Jānim gadījies novērot, kā viņa kaimiņš Kaufelds nogāzis un sadalījis gabalos garu, resnu āpsi, kuras dobumā slēpusies cauna. Koka zāģēšana notikusi ne jau ar motorzāģi, bet parasto divroku. Citā reizē aizrautīgais Mētrienas pagasta mednieks mazo Vanagu pārsteidzis ar savām zināšanām par zaķiem, jo precīzi noteicis, kur, suņa dzīts, garausis parādīsies – medībās pieredzējuši vīri jau zina, ka zaķis cilpo pa zināmu loku.
Ar šodienas skatu bērnībā Jānis piedzīvojis arī pašas neparastākās medības, uz kurām viņu ik pa laikam mudinājusi paša mamma. “Meklēju vārnu ligzdas un ķeksēju ārā mazos vārnēnus!” smejot stāsta Vanags, bet māmuļa no viņa guvuma gatavojusi šmorējumu. Jaunos putnēnus saimniece pārtikā izmantojusi ne jau trūkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka no tiem sanāca izcili garšīga maltīte. “Vēl tagad siekalas saskrien mutē,” nosaka mednieks.
Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
