Latvijai neparastās baložu medības. Veiksminiekiem – putna cepetis mālos 4
Jānis Vanags, mednieku aprindās pazīstams vīrs gan ar bagātīgo medību pieredzi kopš padomju laikiem, gan savu atmiņu grāmatu, lauka balodi bija tikai reizi noprovējis, bet medījis – vēl nekad.
Nav arī brīnums, jo mūsu zemē šo putnu medības nav diez ko iecienītas, pat medniecības grāmatās, kas izdotas latviešu valodā, par tām rakstīts visai skopi vai nemaz. Latvijas savvaļā no trīs sastopamajām baložu sugām medījamas ir divas – mājas un lauka, saudzējami – meža baloži. Rembates pusē daži mednieki jau pērn izmēģināja mājas baloža medības, šosezon pieķērās augumā lielākajam lauciniekam, uz jakti kā viesmednieku uzaicinot arī Jāni, kurš apņēmās medījumu pagatavot pēc sena paņēmiena, kad putnu ievīsta mālos un cep ugunskurā.
Par baložu medībām – maz ziņu
Pirms baložu medībām Jānis Vanags palūkojis, ko par tām raksta latviešu medniecības “guru”, vairāku grāmatu autors Arvēds Kalniņš. Viņš tām veltījis tikai nedaudz vietas, norādot, ka šos putnus medī augustā un septembrī nopļautos, nokultos labības tīrumos un to tuvumā no slēpņa vai uz pārlidojumu, kad baloži lido uz lauku baroties.
Jānim medību slēpni vietējie mednieki ierādīja koku un krūmu pudurī līdzās griķu laukam. Iepriekš viņi izpētīja, ka šeit ir viena no lauka baložu maģistrālēm jeb ierastiem lidojumu ceļiem, kā arī nosēšanās vietām uz elektrības vadiem vai bērziem, kur var labi pārredzēt apkārtni. No pāris iepriekšējām medību reizēm vīri zināja stāstīt, ka baložiem maltītes vietu vispirms pārbauda izlūks. “Ja viņš ir atlidojis, tad to nedrīkst aiztikt, jāgaida pacietīgi, kad balodis aizlidos projām un atsauks savus sugasbrāļus,” par medību noteikumiem vienojās mednieki.
Medības allaž prasa pacietību, šoreiz tās vajadzēja krietni daudz – apmēram divās stundās, kuras Vanags pavadīja savā slēpnī, viņš redzēja piecus baložus, ja neskaita kuplāku putnu bariņu, kas pacēlās gaisā no griķu lauka, kad Jānis pie tā piebrauca ar auto. Papildu grūtības sagādājis sīlis un žagatas, kas skaļās balsīs ziņojuši par nelūgto viesi krūmos. Baloži, laikam samanījuši ko aizdomīgu, uzvedās piesardzīgi un droša šāviena attālumā tā arī nenosēdās. “Man bija uz 100 metriem piešauts mazkalibra ierocis – ja trāpīsi, zini, ka putns nemocīsies, nebūs arī lieka trokšņa,” ar savu aprīkojumu iepazīstina mednieks un piebilst, ka viņa pienākums raidīt šāviņu pēc iespējas precīzāk, kas putnam vai dzīvniekam nerada ilgstošas mokas.
Pēc medībām, brienot pa skaisto griķu lauku, kurā tā arī neizdevās tikt pie medījuma, Jānis par tukšīti nebēdā. Viņam jāgudro, kā tagad mālos izcept medību biedru sagādātos putnus, ko kādā brīdī neapdomīgi bija tiem sasolījis. Uzdevums nebūs viegls, jo vienīgā reize, kad Vanags piedalījās baloža cepšanā mālu “mētelītī” oglēs, notika teju pirms pusgadsimta. Par to, kā pieredzējušajam medniekam veicās ar medījuma gatavošanu, kā arī plašāks apraksts par lauka baložu medībām jālasa žurnāla “Medības” oktobra numurā.
