Sestdien, 6. maijā, tu rīko fotoplenēru Krimuldā, Krimuldas baznīcā un mācītājmājā. Plikpauru plenērs: aicināti fotogrāfi, fotogrāfes un modeļi bez matiem. Filmas, sarunas, pieredzes apmaiņa, vīns un nekad nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. 0
Tomēr svarīgākais – plenērs ir ārkārtīgi jauka iespēja satikties ar draugiem un kolēģiem. Mums ir daudz par ko runāt, strīdēties, vienoties. Radoši gribētāji jau ir piedāvājuši variantus: peldcepures, zeķbikses… Kāpēc gan ne! Būs interesanti.
Un tagad pastāsti par savu Rasu! Kur un kā tu viņu satiki? Kā viņa pārmainīja vai papildināja, vai piepildīja tavu dzīvi?
Rasa ir mans vienīgais un lielais profesionāla fotogrāfa tabu pārkāpums. Ir nerakstīts likums: nekad neiemīlēties modelī. Un neielaisties nekādās attiecības. Daudzi fotogrāfi, pārkāpjot šo likumu, ir sabojājuši sev karjeru. Man bija uzdevums nofotografēt Rasu žurnāla “Latvijas Arhitektūra” vāka bildei. Tad arī tas notika, kaut kāds brīnums, abpusēja interese un piesaiste. Citādi – nekas īpašs. Divas spēcīgas radošas personības. Arhitekte un fotogrāfs. Divi, kas viens otru papildina. Un nemitīgi cīnās.
Tev ir arī divi pieauguši dēli.
Vecākais dēls Kristaps dzīvo Londonā, nodarbojas ar sabiedriskām attiecībām, mārketingu un tirdzniecību. Jaunākais dēls Toms dzīvo Rīgā, ir tetovētājs. Ar Tomu tiekamies biežāk, viņš ir mans lielākais un interesantākais sarunu biedrs. Prieks, ka viņa spēja spriest par lietām dažās pozīcijās pārsniedz manējo. Man ir interesanti viņā klausīties, mūsu sarunās uzzinu daudz ko jaunu, jo viņš vairāk lasa, viņam ir cita dinamika.
Vēl, par dēliem runājot, atceros epizodi, kad bērni vēl auga. Man bija cita ģimene, tur bija arī Roberts, mans audžudēls. Agrs rīts, mājas sievietes ir devušas mums uzdevumu aiziet uz veikalu, un kaut kā ir iznācis, ka mēs visi četri esam izgājuši ārā. Iela tukša, iet četri vīrieši – trīs jauni, viens vecāks. Mēs visi jutāmies pozitīvi, enerģiski, pārliecināti. Vēl vakar viņi bija mazi bērni, bet pēkšņi tu jūti, ka viņi jau ir pieauguši. Kaut kas skaists un spēcīgs gaisā uzvirmoja. Tāds liels saviļņojums. Mirklis, ko nevar nofotografēt. Un nevar aizmirst.
Vai ir vēl bijuši brīži, kad ir kaut kas liels un spēcīgs un labs, bet tu saproti, ka nevari to nofotografēt?
Jā, tā ir bijis. Viskošāk, visemocionālāk ir bijis dabā, kad ir tik pasakaina gaisma, lielākoties saulei lecot vai rietot vai pirms negaisa, tik neizsakāmi skaista, suģestējoša gaisma, tikai nav neviena sižeta, nav nekā, ko šī gaisma varētu izgaismot. Gaismu vienu pašu fotografēt nav jēgas. Nav stāsta. Un tad tu skrien kā traks, meklē, pret ko pagriezt kameru, esi uzvilkts līdz galējai robežai, esi dusmīgs un priecīgs vienlaikus. Līdz pēkšņi atslābsti un ļauj tam brīdim notikt. Nav ne sižeta, ne ainavas, ne portreta. Ir tikai gaisma. Un tu.
