Savulaik personiskai lietošanai noformulēju divas lietas, kas mani fotogrāfijā piesaista: noslēpums vai atklāsme. 0
Savulaik tev bija Latvijā labākā digitālā kamera. Viena no pirmajām, ellīgi dārga. Arī tagad studijā visu dari ar digitālo kameru. Kādas ir tavas attiecības ar analogo kameru?
Vairs nekādas. Nav pat nostalģijas. Daudzi jauni cilvēki tagad mēģina kaut ko darīt analogajā fotogrāfijā, tā jau tāda kā kulta lieta, viņi izauguši ar digitālajām kamerām, analogā šķiet kaut kas īpašs. Bet man tas laiks ir pagājis. Profesionāli strādājot, fizisko un psiholoģisko grūtību pakāpe ir pārāk augsta, pārāk daudz neprognozējamu lietu: filmiņa var izrādīties nekvalitatīva, laboratorija var netīšām sabojāt negatīvu, tu pats vari būt pieļāvis kļūdu fotografējot… Pārdzīvojums, gaidot rezultātu, ir pārāk liels. Pie tās nervu dedzināšanas vairs negribu atgriezties. Kvalitatīva attēla iegūšanā analogajam formātam vairs nav nekādu priekšrocību. Toties ir jautri vērot, kā jauni cilvēki fotografē ar analogo kameru: nospiež kadru un tad ieskatās kameras dzelzs korpusā. Reflekss, ka tur būtu jābūt bildītei. Bet nav.