Nesen tu sarīkoji virtuālu fotoizstādi, kas izraisīja lielu viļņošanos. Simtiem “laiku” un komentāru, vairāki tūkstoši unikālo skatījumu. Lielākā daļa portretējamo bija “Mājas Viesa” sarunu varoņi. Žurnālā neiegājušie portreti. Bez retušas un ar laika kodu. Kā pats rakstīji: “raksturi, likteņi, dzīvesstāsti, patiesība un izdomājumi savā vienīgajā fotomirklī”. 0
Var pasmaidīt un teikt, ka ikviens mirklis ir piedzimšana un reizē arī nāve.
Patiesībā tas laika kods tieši tā arī bija domāts. Taču šāda reakcija atklāja, cik pavirša un virspusēja mēdz būt uztvere. Raksturīga mūsu laikmeta iezīme. Viens no iemesliem, kāpēc pasaulē ir tik daudz konfliktu un pārpratumu – ātrums un neuzmanība.
Šis ir agresīvo diletantu laiks. Visās jomās, arī fotogrāfijā. Tagad vai katrs, kam ir nauda labas aparatūras iegādei, jūtas kā fotogrāfs. Kas atšķir mākslu no visa pārējā? Kādi ir tavi kritēriji, atlasot savas bildes un vērojot citu darbus?
Profesionalitāte ir amata prasme. Mākslu es meklēju, kad lietoju kameru nekomercionālos nolūkos. Māksla ir tad, ja saskaries vai nojaut, ka tūlīt varētu saskarties ar nezināmo. Tāpēc man ļoti patīk Hārdija Lediņa un Jura Boiko “Nebijušo sajūtu restaurācijas darbnīcas” ideja. Ārkārtīgi interesanta ideja. Mākslā es redzu tieši to – veidu, kādā cilvēks vai cilvēce sastopas ar nezināmo, ar to, ko vien nojauš.
