Nejaušību nav. Ir viens, kas visu redz. 0
Tu esot iznīcinājis visus savus negatīvus. Kāpēc?
Biju daudz domājis, analizējis, iedziļinājies entropijas jēdzienā, līdz sapratu, ka mūsu dzīves smagums lielā mērā ir atkarīgs no tās bagāžas, ko mēs velkam sev līdzi. Fotogrāfam tajā laikā tā bija īpaši nopietna problēma. Tagad viss ir vienkāršāk, failus var šķirot pa folderiem, sakārtot, glabāt “mākoņos”. Bet tolaik negatīvi tika likti kastītēs, papīros ielocīti, sagriezti pa pieciem kadriem. Lai tos aprakstītu, laiks bija vajadzīgs. Bija, protams, ģēniji, kas savus arhīvus turēja ideālā kārtībā, vecais Krieviņš bija ar to leģendārs, arī Leons Balodis. Bet mums, jaunajiem, tas nešķita svarīgi. Svarīgs bija mirklis, kad tu strādā. Un vēl es sapratu, ka nevienam to nekad nevajadzēs. Teorētiski kādreiz varbūt, bet faktiski – nevienam. Un es iznīcināju vecos negatīvus, lai varētu iet uz priekšu.
Pilnīgi visus?
Gandrīz visus. Kāda pavisam neliela daļa ir saglabājusies. Tagad es zinu, ka reiz pie tiem atgriezīšos un ieskenēšu, un tas būs interesanti. Kad būs pagājuši gadi trīsdesmit vai četrdesmit, tas būs ļoti, ļoti interesanti.
Vai uz “Paris Photo” vēl reizēm aizbrauc?
Nē, vairs ne. Un arī citas meses neapmeklēju. Mani tās vairs neinteresē. Uz mesēm jau brauc meklēt ideālus, impulsus, iedvesmas avotus. Bet, kad saproti, ka viss ir noglazēts ar komerciju, arī idejas, tad ir jāizvēlas: vai nu tu piedalies, vai ej savu ceļu un esi mierīgs un nekreņķējies par to, ka tu neesi ievērojams un slavens, ka tavi darbi tur netiek pārdoti. Ārkārtīgi daudzi no tā cieš.
Ne tikai fotogrāfi.
Jā, daudzi, kas piedalās mākslas procesos, bet nesasniedz apsolīto. Jo apsolītais – tā ir ēsma uz āķa: atzinība, panākumi, nauda. Kopš mākslinieks redz sevi kā pārdodamas preces ražotāju. Gadsimtiem ilgi tā nebija.
Mākslinieks radīja Dievam par godu un cilvēkiem par kalpojumu.
Tieši tā. Tikai pēdējos simt vai simt piecdesmit gadus mākslinieks redz sevi kā komercijas un kulta personu. Dzīšanās pēc slavas un naudas – tas ir izvēles jautājums. Daudziem arī ciešanu avots, jo viņi tiecas pēc nesasniedzama mērķa, kas turklāt ir viltus uzstādījums. Patiesībā tas ir peļņas avots noteiktai cilvēku grupai – menedžeriem, galeristiem, kuratoriem.
